Mērķis.

Kas visu mūžu darbojies un pēc kaut kā TIECIES,to varam mēs glābt…Šajā atziņā ir “Fausta glābšanas atslēga” (Gēte), “Fausta” pamatideja” (A.Sokolovskis).Mērķis?
Var teikt,ka tas nav definēts.Precīzāk izsakoties,Faustam nav nekāda “ārēja” apzināta dzīves mērķa.Fausts dzīvo spontāni. Atcerēsimies: E.Fromms tieši spontanitāti uzskatīja par personības svarīgāko iezīmi (vēlāk viņš to nosauca par iekšējo produktivitāti).Pats darbīgais,metodiskais Gēte, no rīta pamostoties, bieži  vēl nezināja, ko viņš darīs dienas gaitā.Tas  runā pretī daudzu ekspertu paustajam uzskatam,ka precīzi nosprausts “ārējais” mērķis ir pirmais un glalvenais solis uz personības izaugsmi.Nesaprotu.Pieņemsim,cilvēks ieplānos uzcelt debesskrāpi un,ja paveiksies,uzcels.Cits visu mūžu pūlēsies,lai radītu  vienu cigarešu rūpnīcu.Vēl cits atteiksies no dzīves priekiem,lai piecdesmit gadu laikā sakrātu veselu miljonu dolāru.Ja tādas bija viņu PATIESĀS VĒLMES,tad viss ir lieliski (it sevišķi mūsdienu  ļoti mainīgajā, nestabilajā pasaulē).Jebkurā gadījumā – visiem nevar rekomendēt vienu un to pašu attīstības modeli: iznāks homonkuli (kā tai pašā “Faustā”).Psiholoģijas likumības ir tikpat nepielūdzamas kā gravitācija.Pamēģiniet neņemt vērā! Šajā ierakstā gribu pieskarties viena no mūsdienu personības teoriju celmlauža A.Adlera(1870-1937) uzskatiem par mērķi.Šajā jatājumā viņam ir diženi priekšteči: sākot no Aristoteļa un Kanta “cilvēks pats sev ir visa mūža mērķis”).Ja Kants,runājot par mērķtiecīgu cilvēka darbību,priekšplānā izvirza APZINĀTI formulētu mērķi tad Adlers akcentē ZEMAPZIŅAS lomu.Arī šeit viņam ir priekštecis.V.Diltejs uzskatīja,ka mērķtiecīgai cilvēka darbībai nav obligāti jāatspoguļojas apziņā,tā var būt arī neapzināta,tomēr mērķis ir psihiska realitāte.Adleram – līdzīgi kā Gētes “Faustā” – reālais fakts nav pats mērķis,bet tikai TIEKŠANĀS pēc tā. [Neliela atkāpe.Kā zināms pasaulē nav absolūtu patiesību: ikviena no tām satur arī MALDUS. Einšteins (un ne jau viņš viens) kvantu mehāniku uzskatīja par darba hipotēzi,par matemātisku fikciju,kas tikai palīdz orientēties sarežģītajā fiziskajā realitātē.]    Tad lūk, zemapziņas pārvaldīto mērķtiecību,zemapziņas dzīlēs slēpto mērķi Adlers uzlūkoja kā darba hipotēzi,kā fikciju,kas palīdz cilvēkam orientēties dzīvē,izvēlēties to vai citu reaģēšanas veidu uz attiecīgo situāciju.Tieši šī “darba hipotēze”,orientieris jeb fikcija jau no mazotnes var atraisīt cilvēkā kolosālu radošu spēku,inuitīvi radīt visaptverošu ieceri darīt to,kas konkrētajam cilvēkam dzvē ir svarīgs un nozīmīgs; radīt cilvēka rīcības vadlīniju,personisko filosofiju un individuālu dzīves stilu.Adlers ir daudzējādā ziņā pirmatklājējs.Viņa idejas turpināja tālāk attīstīt eksistenciālisti: Ž.P.Sartrs (“Esamība un nekas”),K.Jasperss, M.Haidegers… [No kurienes tomēr mazliet mulsinošais vārds: fikcija ? Fikcionālisms nāk no F.Nīčes,bet vispilnīgāko uzplaukumu piedzīvo H.Faihingera grāmatā “Filosofija it kā”(1911).Te nudien nav nekādas mistikas. Ieklausīsimies: “bezgalīgi mazs lielums”…  Vai būtu grēks šādu LIELUMU nosaukt par fikciju?   Ak,mīļais Dievs! Ja angļi pat daiļliteratūru nodēvēja par fikciju! Vai grēks attīstīt sevī drosmīgu iztēli,artistiskumu,vienreiz par visām reizēm atraisīt sev spārnus,drosmīgi izplest tos? To visu palīdz izdarīt A.Adlera individuālā psiholoģija. Indivīds Adleram ir savas personības mākslinieks.  MĒRĶIS ?  Reālais,”taustāmais” mērķis? Nebaidieties! Nekur tas nepazudīs.Kā mēdza teikt Napoleons: “Vispirms ir jāiesaistās nopietnā kaujā  –  un tad jau redzēsim…”
Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s