Bailes no veiksmes? (Trešā atbilde draugam.)

Tu jautāji,kā man patika š.g.5.oktobra raidījums “Šeit un tagad”(LTV 1) un tā tēma “Bailes no veiksmes”… Tu jau zini,ka vienmēr esmu bijis šo raidījumu cienītājs,lai arī laika trūkuma dēļ daudzus no tiem neesmu varējis noskatīties. “Šeit un tagad” es definētu kā PERSONĪBU TIKŠANĀS VIETU.
 
Protams,”Bailēm no veiksmes” ir vairāki aspekti,bet vai tev nešķiet,ka daudzos gadījumos tās patiesībā ir bailes no maldugunīm,no veiksmes stereotipu “zirnekļa tīkla”? Atceros,ka padomju laikā,lasot Hansa Seljē memuārus, es kā atklāsmi uztvēru faktu,ka ļoti daudziem šāda šķietama veiksme sākas ar iekļūšanu avīzēs.Dažādas sensācijas, konkursi,skandāli… Avīžu tirāžas aug. Cilvēks kļūst atpazīstams,slavens.Par viņu,vai pat ar viņa vārdu,parādās grāmatas.Cilvēks tiek ierauts “veiksmes”,šī “neatkarīgā mainīgā” virpulī,kas viņu nes arvien tālāk un tālāk no viņa BŪTĪBAS…
 
…Ērihs Fromms visu mūžu par vienu no paraugiem un iedvesmotājiem uzskatīja savu vecvectēvu – izteiktu “neveiksminieku”. Vecvectēvam piederēja pavisam neliels,nīkuļojošs veikaliņš.No visiem izdevīgiem priekšlikumiem uzlabot savu biznesu viņš atteicās,jo tas traucētu viņa galvenajai nodarbībai – Talmūda studēšanai.Un tici man: katra izlasīta,dziļi izprasta un pārdzīvota lappuse bija grandiozas AUTENTISKAS VEIKSMES paraugs! Šeit mēs kārtējo reizi atgriežamies pie viena no E.Fromma filosofijas un psihloģijas pamatjēdzieniem – IEKŠĒJĀS PRODUKTIVITĀTES,kas nebūt nav obligāti saistīta ar spēju radīt kaut ko materiālu,informatīvu,kaut ko derīgu, vai kaut ko tādu,ko sociums varētu interpretēt kā veiksmi.
 
Iekšējā produktivitāte (vai vienkārši: produktivitāte) neko negarantē,bet ir obligāts priekšnosacījums visam pārējam: bez tās nav iespējama ne īsta mīlestība,ne vienkārša cilvēciska laime,ne radoša veiksme. Kā psihoanalītiķis Fromms galvenokārt ārstēja neirozes.Tāpēc jo nozīmīgāks ir viņa secinājums: pārsteidzoši, ka 20.gadsimta sabiedrībā ar neirozēm neslimo cilvēku vairākums! Kāds ir šīs mīklas atminējums? Fromms uzskata,ka daudzi cilvēki (starp viņiem ne mazums “veiksminieku”) spēj adaptēties slimajam sociumam,jo viņiem ir PERSONĪBAS DEFEKTS. Šis defekts pat tiek uzskatīts par normu; tiek,tā sakot,pacelts uz pjedestāla.No šejienes tad arī rodas gan atsevišķu personu,gan apjomīgu cilvēku grupu VEIKSMES BURBUĻI,kas savstarpēji pastiprinoties, iegūst milzīgu “enerģētiku”.
 
Neirotiķis principā spēj būt patstāvīgs,neatkarīgs,ieņemt kritisku pozīciju (neiroze bieži vien ir tā cena,ko cilvēks samaksā par sava potenciāla daļēju saglabāšanu sociumā).Neirozes ir izārstējamas.Turpretī minētais defekts ir nesalīdzināmi noturīgāks.
 
Arī paša E.Fromma (1900.g.23.marts – 1980.g.18.marts) mūžs nebija rozēm kaisīts: ne personiskajā dzīvē,ne profesionālajā darbībā.Kā psihoanalītiķis viņš ik pa brīdim saskārās ar dažādiem šķēršļiem un ierobežojumiem (viņam nebija medicīniskas izglītības).Vēl spēka gados viņš pārcieta savu pirmo infarktu.Viņa pēdējā grāmata “Piederēt vai būt?” maksāja viņam otro (1977.) un trešo (1978.) infarktu. Interesanti,ka,uzskatot šo grāmatu par savas dzīves VEIKSMI, viņš tai pašā laikā atzina,ka viņam būtībā nav svarīgi,vai šī grāmata tiek publicēta.Atkal nāk prātā B.Pasternaka četrrinde:
 
Pa dzīves ceļu jāiet brīvam,
No sevis neatkāpjoties,
Un jābūt dzīvam,tikai dzīvam
Un tikai, – kāmēr mūžs tavs dziest.
Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s