"Vienīgās dienas". (Ceturtā atbilde draugam.)

“Arī toreiz,šķiet,bija šāda diena – balta kā krīts,ar ēnām melnām kā tuša.”(M.Frišs)  Es atceros simtiem šādu dienu savā mūžā un nesalīdzināmi vairāk cilvēces vēsturē.Runa nav par meteoroloģiju. Toreiz… Varbūt arī TOREIZ bija tāda diena,kad Servantesam cietuma kamerā dzima “Dona Kihota” iecere?Un pati pirmā diena uz Zemes?Varbūt šīs visas arī ir “vienīgās dienas”,kurās “mums liekas,ka laiks apstājies”,no kurām “katra ir neatkārtojama”,bet atkal un atkal “atkārtojas neskaitāmas reizes”(B.Pasternaks).
 
Tieksimies izmantot šīs dienas.Iedzīvināsim tajās sevi pilnīgāk,dziļāk,sakarīgāk,individuālāk!Lai katra šādi nodzīvota diena dod impulsu,kāpinājumu,pastiprinājumu citām dienām. Atceries: “apburtais loks” – tas ne vienmēr ir slikti. Ir arī pozitīvais “burvju loks”, “laimīgais loks”.
 
Nodosimies pārmērībām! Cilvēka dzīvi bieži salīdzina ar simfoniju vai klavierkoncertu.Lūk,ko saka pianists profesors Arnis Zandmanis: “Nospēlējiet divas taktis ģeniāli,tad visu koncertu varat cūkoties,un tas būs daudz labāk,kā kad visu koncertu jūs būtu spēlējuši viduvēji.
 
Nodosimies pārmērībām “vienīgajās dienās”! Šodien ir fantastiski skaists oktobris,bet cik ilgi vēl? Neskumsim! “Lai arī vējš,iežūžojot pīlādzi,to baida pirms miega,dabas bardzība ir mānīga”(B.Pasternaks).Nāks jauni prieki.
 
Nodosimies pārmērībām! Piemēram, “slidošanai,kas atdod mums zudušās bērnības izjūtu svaigumu.Nododoties šai kaislībai,mēs PAZAUDĒJĀM JEBKĀDU MĒRA SAJŪTU.  Pavadīt visu jauko dienu uz ledus mums likās par maz. Slidošana turpinājās līdz vēlai naktij.Ja citkārt piepūle nogurdina,tad slidošana tikai atkal un atkal uzlādē ar jaunu enerģiju. Pilnmēness,mums pretī svelpjošais nakts vējš,ledus sprakšķēšana,dīvainā mūsu pašu kustību atbalss…” (J.V. Gēte. “Poēzija un īstenība”).
 
Kādā no “VIENĪGAJĀM DIENĀM”  R.Vāgners atklāja Šopenhauera filosofiju un pats sevi tajā: “Bet man ir draugs,- tā viņš raksta, – ko es mīlu arvien vairāk un vairāk.Tas ir mans vecais,tik šķietami drūmais un tomēr tik dziļi mīlas pārpilnais Šopenhauers! Kādu ne ar ko nesalīdzināmu prieku es izjūtu,kad,atvēris šo grāmatu,pēkšņi atrodu sevi tajā pilnībā atspoguļotu,līdz galam saprastu,skaidri izteiktu,bet tikai tajā pilnīgi īpašajā valodā,kas ātri pārvērš ciešanas apjēgsmes objektā.Šis iespaids dāvina man vislielāko laimi; un tas ir mūžīgi jauns,jo visu laiku pastiprinās. Cik labi,ka večuks nezin,cik daudz viņš man nozīmē,par ko,pateicoties viņam,esmu kļuvis sev pašam.”
 
Atļaušos atcerēties kādu no savām “vienīgajām dienām” apmēram pirms 20 gadiem un tās mācībstundu.Neliels fragments (citēju pēc atmiņas): “…Mūžīgi svētki,kas vienmēr ir kopā ar cilvēku! Tikai jābūt PAŠAM, jābūt vienaldzīgam kā telpai,brīvam kā putns. Jebkurā lietā redzēt ziedu; ziedam jau jābūt sirdī.Saglabājot smeldzīgu attieksmi pret visu, izjust pret to vienaldzību. Savilkt visu vienkopus un visu atgrūst: “Es nedzīvoju tur,kur citi dzīvo”.  Vai: “Viens mirklis ir tūkstoš gadu.””   (“Skola un ģimene”,1989.g. 8.numurs.)
Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s