Harmonija un kontrasts (turpinājums)

Jūtos īpaši gandarīts, ka, turpinot iesākto tēmu, man nav jāaprobežojas ar tālām zemēm un vēsturiskiem faktiem vien.

Notika tā. Apmēram pirms kāda mēneša es radioraidījumā “Kā labāk dzīvot” noklausījos sarunu ar Inesi Prisjolkovu. Kaut kas viņas stāstījumā mani saistīja. Ilgi nedomādams, nopirku viņas grāmatas “Ieelpo laimi un mīlestību” un “Mana laimes dienasgrāmata”. Internetā iepazinos ar www.pavasarastudija.1w.lv , citiem radioraidījumiem ar viņas piedalīšanos un videoklipiem. Un atkal man jāsaka: visvairāk mani fascinēja Ineses spēja izrauties no apburtā loka. Kad raidījumā “Monopols” viņa izstāstīja par saviem diviem insultiem, raidījuma vadītāja reaģēja apmēram tā: grūti tam noticēt, kad dzirdi to no šādas jaunas, ziedošas sievietes. Arī man ir grūti noticēt!

Silti iesaku izlasīt Ineses Prisjolkovas grāmatas arī tiem, kas uzskata, ka laime vienmēr ir kaut kā cita “blakus produkts” un ka dabiskajā vēlmē būt laimīgam “frontāla” pieeja neder. Gribu uzsvērt, ka konkrētajā gadījumā, runājot autores māsas vārdiem, “tā nav teorija  –  tā ir dzīve”. Mani visvairāk saista autores patstāvība (domāšanā, pārdzīvojumos,meklējumos, izvēles brīvībā u.c. aspektos). Lai arī grāmatas nav radušās tukšā vietā, tās neatkārto nevienu no man zināmajām grāmatām par līdzīgām tēmām, bet savā ziņā kontrastē ar tām. Protams, tajās var atrast arī ne mazums diskutablu spriedumu. (Par to kādu citu reizi.)

Manā uztverē grāmatu galvenā tēma ir pašpilnveidošanās. IZAUGSME. Tieši tāpēc arī rakstu par tām šajā svētku dienā. Mēs dažkārt atkārtojam kā mantru: “… Miers virs Zemes un cilvēkiem labs prāts.” Tomēr uz Zemes ir pārāk daudz reģionu, kur nav ne viena, ne otra. Jau sen ir pierādījies, ka situāciju nevar izmainīt politiskas vai cita veida manipulācijas. Ceļš, kas ejams ir tas pats vecais  –  atsevišķa cilvēka pašpilnveidošanās. IZAUGSME.

Šis ceļš nekad nebūs visu septiņu miljardu Zemes iedzīvotāju ceļš. Bet tas arī nav vajadzīgs. Ierakstā “Vai Zemei draud pārapdzīvotība?” jau atzīmēju, ka saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem cilvēci var pielīdzināt vienotam superorganismam. Līdzīgi tam, kā cilvēka sirds ritmu nosaka apmēram tikai viens procents no visām sirds šūnām, arī “Planētas ritmu” nosaka samērā neliela tās iedzīvotāju daļa. Jāatzīst, ka lielā mērā tas bija zināms jau sen. Pagājušajā gadsimtā līdz ar transcendentālās meditācijas izplatīšanos tika veikts liels skaits socioloģisku pētījumu ASV, Indijā, Eiropā… Visi pētījumi apstiprināja sekojošo: neliels meditējošo skaits būtiski ietekmē visu reģionu.

Lūk, tikai viens piemērs. 1982. gadā Libānas un Izraēlas kara laikā pētnieki apmācīja cilvēku grupu izjust mieru… Kāmēr viņi izjuta mieru, teroristu aktivitāte rimās, noziegumu skaits krasi samazinājās, satiksmes negadījumu bija daudz mazāk. Rezultāti bija tik pārliecinoši, ka pētnieki varēja noteikt, cik daudz cilvēkiem nepieciešams dalīt miera izjūtu, lai tā atspoguļotos pasaulē. Šis rādītājs izrādījās mazāks, nekā varētu gaidīt. Piemēram, pilsētā, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju, šis skaitlis ir aptuveni 100. Pasaulē, kurā dzīvo vairāk kā seši miljardi, ir nepieciešami apmēram 8000 cilvēku. (Sk. G.Bradens. “Notici sev!”, R., 2009., 60. – 61. lpp.)

Kas tieši cilvēkā izraisa visnoturīgāko mieru? Vācu pašpilnveidošanās un meditācijas pētnieki Francis Gotvalds un Volfgangs Hovalds raksta: “Veicot semināru dalībnieku aptauju, mēs vaicājām: tieši kur jūs saskatāt sava miera galveno priekšnosacījumu? BŪT LAIMĪGAM  –  tāda bija visbiežākā atbilde. Kāmēr cilvēks JŪTAS LAIMĪGS, viņu ir gandrīz neiespējami izprovocēt uz agresīvu, naidīgu rīcību.”

Lai arī Latvijā gramatnīcās un bibliotēkās ir diezgan daudz tulkotās literatūras un arī dažādu semināru ir ne mazums, Inese Prisjolkova nāk ar atšķirīgu, personiskā pieredzē balstītu iniciatīvu. Šajā ziņā viņa varētu būt gada cilvēks. Tāpēc pirmām kārtām viņai man gribas novēlēt priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu, panākumiem bagātu mums pretī nākošo Jauno gadu. To pašu vēlu saviem lasītājiem un visiem labas gribas cilvēkiem visā plašajā pasaulē.