Palīdzēt bagātajiem un sodīt nabagos?

Mans paziņu loks nav plašs, bet tā ir  sagadījies, ka gandrīz puse no viņiem ir pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs  –  galvenokārt Anglijā. Tāpēc pastiprināti interesējos par dzīvi šajā valstī. Arī saistībā ar krīzi.

Pavisam nesen SVF vadītāja pozitīvi atsaucās par Latviju, bet Angliju mudināja pievērsties plānam B.

Šajā sakarā atcerējos vairākus Nobela prēmijas laureāta (2008.) ekonomista P. Krugmena darbus  –  pirmām kārtām domu rosinošo rakstu The Austerity Agenda, kas publicēts vietnē http://www.nytimes.com  š. g. 31. maijā. Zemāk  –  dažas manas pārdomas. Bet vispirms  –  kursīvā  –  pieci citāti no minētā raksta. (Starp citu, šis raksts attiecas ne tikai uz Angliju, bet skar arī daudzas Eiropas un visas pasaules problēmas. Krugmens uzsver: “Nesenā pieredze  –  un pirmām kārtām jostu savilkšanas nāves spirāle Eiropā  –  pierāda, kas notiek, ja ignorē ekonomikas pamatlikumus.”)

Tatad  –  vārds P. Krugmenam (visi izcēlumi mani):

(1)  Ekonomisks uzplaukums, bet ne krīze ir īstais laiks stingras taupības programmai. Strauja patēriņa samazināšana laikā, kāmēr ekonomika nav atveseļojusies, ir pašnāvnieciska stratēģija, tāpēc ka tā tikai padziļina depresiju.

(2) Kāpēc Lielbritānija dara tieši to, ko tai nevajadzētu darīt?

(3) Kāpēc tās valdība strauji samazina investīcijas un likvidē simtiem tūkstošu darba vietu, negaidot, kāmēr ekonomika atlabs?

(4)  Kāpēc tik daudz politiķu uzstāj uz stingras taupības programmas realizēšanu krīzes laikā? Un, kāpēc viņi nemaina savu nostāju pat tad, ja viņu pašu pieredze rāda, ka ir uzņemts nepareizs kurss?

(5)  Bargajiem taupības pasākumiem vispār nav nekāda sakara ar parādu un budžeta deficītu; to mērķis ir izmantot deficīta radīto paniku kā ieganstu, lai krasi sašaurinātu sociālās programmas. Tas ir tieši tas pats kurss, kas tiek realizēts Amerikā.

Taisnības labad jāatzīst, ka Lielbritānijas konservatīvo rīcība nav gluži tik kliedzoša, kā viņu kolēģiem Amerikā, kas vienā elpas vilcienā nosoda budžeta defīcīta radīto ļaunumu, bet nākošajā elpas vilcienā pieprasa milzīgus nodokļu samazinājumus bagātniekiem. Lai gan arī Lielbritanijas valdība ir ievērojami samazinājusi nodokļus bagātnieku elitei, kopumā, salīdzinot ar Amerikas labējiem, tā, šķiet, ir mazāk apņēmīga PALĪDZĒT BAGĀTAJIEM UN SODĪT NABAGOS.  Tomēr politikas virziens ir tas pats  –  un tāda pati ir fundamentālā liekulība (insincerity), aicinot ievērot stingrus taupības pasākumus.

Ir liels jautājums, vai acīm redzamā stingrās taupības programmas neveiksme novedīs pie plāna B.  Varbūt. Bet es domāju, ka pat ja tāds plāns tiktu pieņemts, tas maz ko dotu.

Jo mērķis taču nebija ekonomiskā atveseļošanās. Mērķis bija izmantot krīzi, nevis atrisināt tās radītās problēmas. Un tā tas ir vēl joprojām.

Tā raksta P. Krugmans par Lielbritāniju. Varbūt nebūs lieki pieminēt vēl vienu šī ekonomista rakstu  –  “We Are the 99,9%”, kas veltīts Amerikai. Autors uzskata, ka lozungs “Mēs esam 99%” vairs neizsaka lietas būtību, jo liela daļa šķietami turīgā 1% amerikāņu ienākumu ir pārgājusi daudz mazākas iedzīvotāju daļas rokās  –  “the top 0,1%”.

Fiskālās disciplīnas vārdā tiek sašaurinātas sociālās programmas, krasi tiek samazināti līdzekļi sirmgalvju medicīniskajai aprūpei (“Medicare”) un nabago medicīniskajai aprūpei (“Medicaid”), bet superelite arvien vairāk un vairāk tiek atbrīvota no nodokļiem. Ja, piemēram, es gadā saņemu 30 tūkstošus dolāru, tad visdrīzāk maksāju visus nodokļus pilnā apmērā. Ja, turpretī, mani ienākumi ir, teiksim, 30 miljoni gadā, tad droši varu cerēt uz vismaz 50% lielu atlaidi  –  un nebūt ne tāpēc, ka būtu nācis ar kādām inovācijām, radījis darba vietas u. tml.  Kā uzskatāmi parāda P. Krugmans, runa ir par valžu priekšsēdētājiem (executives), finansistiem, nekustamā īpašuma mākleriem u. tml. “Un šīs, maigi izsakoties, nav tās profesijas, kas dod kaut cik jūtamu ekonomisko ieguldījumu.”

Viena tūkstošā daļa amerikāņu ir iecelti saulītē. Viņiem tiešām krīze ir jaunu iespēju laiks, un viņi ir ieinteresēti, lai šis jauno iespēju laiks turpinātos.

Vēl tikai piebildīšu, ka P. Krugmena interešu lokā ir arī Latvija. Viņa attieksme pret tās ekonomiku nav viennozīmīga, bet pēdējā laikā viņš par to izsakās daudz pozitīvāk, kā krīzes sākuma posmā. Viņš atzīst, ka Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kas ir atguvusi finanšu tirgu uzticību.

Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s