Eitanāzijas skaistums? (nobeigums sekos)

LAI ARĪ KĀDA NEBŪTU DZĪVE, TĀ VIENALGA IR SKAISTA UN VĒRTA, LAI TO DZĪVOTU.                 ( GĒTE )

1749. gada 28. augustā kādā Vācijas pilsētā ārkārtīgi grūtu dzemdību izmocītai astoņpadsmitgadīgai dzemdētājai piedzima bērns. Jaundzimušais bija melns un bez dzīvības pazīmēm. Pieredzējusī vecmāte to rūpīgi izmeklēja un nolika sāņus. Tikai pēc ilgāka laika no viņas mutes izlauzās pārsteiguma kliedziens: “Elizabete, viņš ir dzīvs!” Tā piedzima Johans Volfgangs Gēte (1749. – 1832.)

Lai arī vecmātes prieka kliedziens bija tikai vārdi, ar ko viena sieviete vēršas pie otras sievietes, grūti nepiekrist Tomasam Mannam, ka vecmāte, pati to neapjaušot, šos vārdus teica arī visai cilvēcei; ka arī pagājušā gadsimta vidū tajos skanēja tāds pats līksmojošs triumfs, kā pirms diviem gadsimtiem. Tomass Manns uzskatīja, ka vārdi viņš ir dzīvs skanēs mūžu mūžos, ja vien… JĀ, JA VIEN CILVĒCE NEPĀRSTĀS MĪLĒT SEVI, NENOLĀDĒS SAVU CIEŠANU PILNO CEĻU UN, PAZAUDĒJUSI SAVU VĒRTĪBU ORIENTĀCIJU, NENOVĒRSĪSIES PATI NO  SEVIS.

Katru gadu Nīderlandē nāk pasaulē vidēji 175 000 jaundzimušo. Top likumprojekts, kas paredz vistuvākajā nākotnē katru gadu vismaz 650 no šiem vēl neieņemtajiem bērniņiem pakļaut eitanāzijai (= labvēlīgai nonāvēšanai). Jo uz viņiem būšot grūti skatīties. Jo viņi radīšot ciešanas saviem vecākiem. Turklāt, ja viņi izaugšot, pastāvot augsta varbūtība, ka viņu dzīve nebūs pilnvērtīga, bet viņu pēcnācēji, iespējams, būšot defektīvi vai slimīgi. Vai šeit eitanāzija nesadodas rokās ar eigēniku, mācību par cilvēka populāciju iedzimto īpašību uzlabošanu?

Diez vai ir īpaši jāpierāda, ka dabiska nāve pat mokoši slimam cilvēkam var būt skaista un laimīga. Atcerēsimies kaut vai Epikūru, “laimes akumulācijas teorijas” autoru. 71 gada vecumā, gulēdams nāves gultā, Epikūrs raksta savam draugam Hermarham: “Savas  dzīves laimīgākajā un līdz ar to arī pēdējā dienā es rakstu tev šo vēstuli. Ir iestājusies urīna aizturēšana un tādas sāpes iekšās, par kurām stiprāku vairs nevar būt. Bet tam visam es nostatu pretī to dvēseles prieku, kas rodas, atceroties mūsu pārdomas un atziņas.” Tomēr neaizmirsīsim, ka Epikūrs dzīvoja savā mājā slavenajā Epikūra dārzā, uzticamu draugu un skolnieku aprūpēts. Ja skatāmies pēc A. Maslova “piramīdas”, apmierinātas bija ne tikai viņa pamatvajadzības, bet arī visas pārējās. Jā, arī vajadzība pēc pašaktualizācijas.

Pastāv mīts, ka eitanāzija ir piemērojama tikai neārstējami slimajiem, kas cieš nepanesamas sāpes un kam tiek prognozēta drīza nāve (prognozes, protams, ne vienmēr piepildās). Realitāte apgāž šo mītu. Tā piemēram, Beļģijā 2012. gada 14. decembrī tika veikta eitanāzija diviem 45 gadus veciem dvīņubrāļiem, kas bija kurli kopš dzimšanas un kam strauji pasliktinājās redze (diagnoze: glaukoma). Viņi abi bija dzirdes un redzes invalīdi, bet necieta sāpes, un viņiem nedraudēja drīza, mokpilna nāve. Abi brāļi gada laikā vairākkārt apstiprināja nodomu mirt. Ja mēdiji pareizi atspoguļo faktus, tad šajā konkrētajā gadījumā grūti kādam ko pārmest, kaut arī šis gadījums ir pretrunā ar minēto mītu. Bet, kā vispār jūtas cilvēks, kurš pats sev parakstījis nāves spriedumu? Ir  ne mazums liecību, ka šāds cilvēks izjūt ne ar ko nesalīdzināmu eksistenciālu tukšumu. Viņa pēdējās dzīves lappuses pārvēršas par elli zemes virsū un laupa jēgu visai viņa dzīvei kopumā. Tas pats Gēte ir teicis, ka cilvēks varbūt ir dižens tieši tāpēc, ka nezina savu stundu. Cilvēks taču dzīvo spontāni. Viņa noskaņojums var ātri mainīties no izmisuma līdz visas savas dzīves nozīmības un jēgas ekstātiskai atklāsmei, lai arī cik smaga nebūtu slimība, lai cik mokošas nebūtu sāpes…

Manuprāt, nav precīzāka apņēmīgu pašnāvības domu pārņemta cilvēka atspoguļojuma kā “Fausta” pirmajā daļā. Vecais doktors Fausts, turot indes kausu rokā, pat izjūt spēcīgu pašapziņas kāpinājumu par uzdrošināšanos “atraut vaļā durvis, kam katrs labprāt garām iet”. Un tad kāds impulss, kas citkārt droši vien atstātu viņu vienaldzīgu, visu sagriež kājām gaisā. Kā pēc bēguma nāk paisums, tā Faustu ar jaunu sparu pārņem dzīves alkas. Ne jau katrs zibens trāpa kokā, aizdedzina māju, nogalina cilvēku. Biežāk tas attīra, izgaismo apziņas “tumšos stūrus”, dod otro elpu…

(nobeigums sekos)

Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s