Nenāc pie mana kapa: MANIS TUR NEBŪS! (I. Turgeņevs)
Nesen mans draugs uzfilmēja vilni – tā celšanos augšup, virsotnes sasniegšanu un beigās nogrimšanu nebūtībā. Tas ilgst tikai dažas sekundes. (Filmiņā, protams, viss notiek desmitiem reižu lēnāk, lai mēs spētu izsekot šim procesam).
Skatoties drauga uzfilmēto, man ienāca prātā kāda Senās Indijas gudrība. Visus cilvēkus varot iedalīt divās kategorijās. Pirmā sevi izjūtot tikai kā vilni, kas patiešām nogrimst absolūtā nebūtībā. (Inkarnācija u. tml. ir prāta konstrukcija bez emocionāla seguma, ko varētu salīdzināt ar nedzīvi dzimušu bērnu).
Otrā cilvēku kategorija sevi un pasauli izjūtot tieši pretēji. Jā, viņi apzinās savas indivinduālās eksistences īsumu un galīgumu, bet psihoemocionāli neizjūt to. Viņi nekad necentrējas tikai šajā indivinduālajā eksistencē. Jā, no malas skatoties, arī viņi ir vilnis, bet viņi sevi uztver, izjūt un pārdzīvo kā okeānu. Saskaņā ar šo uztveri viņi dzīvo, mācās, iepazīst pasauli, darbojas un mirst. Viņi var likties vientuļi, bet patiesībā nekad nav vieni, jo viņi ir saauguši ar vērtībām, kas reprezentē visu pasauli, tās tagadni, pagātni un nākotni. Savā dziļākajā būtībā viņi nav vilnis, bet okeāns.
Šī Senās Indijas gudrība sasaucas ar ģeniālā amerikāņu psihologa A. Maslova (1908.-1970.) uzskatiem par nemirstību. Viņa uzskatiem nav nekāda sakara ar kristietību, vai kādu citu reliģiju. Viņš raksta: “Esamības vērtības eksistē neatkarīgi no indivīda, bet tajā pašā laikā tās ir cilvēka daļa. To dēļ ir vērts dzīvot un mirt. Saplūšana ar ESAMĪBAS VĒRTĪBĀM nes cilvēkam vislielāko prieku, kādu viņš ir spējīgs izjust. Šajā kontekstā NEMIRSTĪBA iegūst pilnīgi noteiktu un empīrisku nozīmi, jo vērtības, kas determinē cilvēka ES, dzīvo arī pēc viņa nāves. Pilnīgi reālā nozīmē cilvēka ES transcendē viņa nāvi.”
Es jau rakstīju, ka pēdējā laikā esmu zaudējis vairākus tuviniekus un tuvus draugus. Es zinu, ko nozīmē zaudēt savus tuvākos. Tomēr man ne mazāk sāpīgs ir savu tālāko (ja lietojam šo Nīčes apzīmējumu) zaudējums. Es šeit nemēģināšu viņus uzskaitīt. Par cik divos nākamajos ierakstos būs skartas tēmas, kas saistītas ar psiholoģiju, nosaukšu tikai vienu vārdu – Latvijas ievērojamāko psihologu Viesturu Reņģi (1952. gada 22. februāris – 2012. gada 9. oktobris). Mēdz teikt, ka nav neaizstājamu cilvēku. Nav tiesa! Tikko minētais piemērs ar sāpīgu, bet absolūtu skaidrību pierāda pretējo.
Nākošos divus ierakstus domāju veltīt tēmām, kas saistītas ar citu psihologu – pasaulē ārkārtīgi pretrunīgi (pārsvarā negatīvi) vērtēto Antonio Menegeti, kurš aizgāja mūžībā šā gada maijā. Kopš deviņdesmito gadu sākuma lasu viņa grāmatas un sekoju viņa darbībai. Arī mana attieksme pret viņu laika gaitā kļuva arvien kritiskāka. Jebkurā gadījumā pateicībā noliecu galvu viņa priekšā.
Andrejs: telpa 