Žoels Dikērs “Patiesība par Harija Kebēra lietu”

Mūsdienu pasaulē publicēšanās ir brutāls bizness. (Geila Lindsa)

 

Vispirms citāts no grāmatas vāka.

1975. gada 30. augusts  –  diena, kad nelielā pilsētiņā Ņūhempšīrā pazuda piecpadsmitgadīgā Nola  –  rakstnieka Harija Kebēra mūza. Trīsdesmit gadus vēlāk Markuss Goldmens izmisīgi cenšas izkļūt no strupceļa, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, ko izdevējs gaida jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj meklēt atbalstu pie sava drauga un skolotāja Harija Kebēra. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Kebērs tiek apsūdzēts Nolas slepkavībā. Markuss maina savus plānus, pamet visu un steidzas uz Ņūhempšīru, lai veiktu neatkarīgu izmeklēšanu un pierādītu Harija nevainību.

Esmu laimīgs, ka šovasar manās rokās nokļuva šī skaistā grāmata, kas visā pasaulē raisa tik daudz strīdu un pārpratumu. Tikai retais lasītājs nojauš, ka autora galvenais patoss ir labsirdīga ironija par “mūsdienu pasauli”. Ironija un spēle ar šīs pasaules pseidovērtībām. Ironija un rotaļāšanās ar bestselleru autoru un viņu ēnu rakstnieku (ghost-writers) literārajiem šabloniem. Lasītāji kā traki cenšas izskaitļot Nolas slepkavības motīvu un pašu slepkavu. Patiesībā Nolu visbanālākajā veidā aiz vistriviālākajiem motīviem (savas ādas glābšana) noslepkavo tie paši policisti, kas pirms tam bez jebkāda motīva (ja neskaita cietsirdību) bija noslepkavojuši “Ļaunuma sakņu” patieso autoru. Farss ar Šekspīra cienīgu vērienu.

Kāpēc romāna darbība notiek Amerikā? Tāpēc, ka Amerikā “mūsdienu pasaule” demonstrē sevi visuzskatāmāk. Turklāt, autors no mazotnes skolas brīvdienas ir pavadījis Amerikā un lieliski pazīst Jaunanglijas vidi.

Gadījās tā, ka seksa skandāla laikā es abonēju Newsweek. Gandrīz katru otro nedēļu žurnālu piepildīja Klintona attēli un skandāla atreferējumi. Sākumā es negribēju ticēt savām acīm. Vai tas bija vecais, labais, nopietnais, oficiālais Newsweek, kas šādi vairoja prezidenta popularitāti?

Arī ziņa, ka “Ļaunuma sakņu” autors ir “pedofīls” neapšaubāmi uznestu šo romānu galvu reibinošas slavas virsotnēs. Bet Žoela Dikēra meistarība pat visskeptiskākajam lasītājam vismaz uz brīdi liek noticēt, ka Amerika zaudē interesi par romānu, ka tas tiek izņemts no bibliotēkām utt.

Fakts, ka Harijs Kebērs nav “Ļaunuma sakņu” autors nemazina Kebēra nozīmīgumu ne viņa skolnieka, ne Žoela Dikēra acīs. (“Liels rakstnieks vispirms ir liels un tikai pēc tam rakstnieks”). Romāna slava, popularitāte, kritikas atzinība, finansiālie panākumi  –  tas viss pats par sevi neko nenozīmē.

Pastāv uzskats, ka Ž. Dikēra romāns varēja būt izcils mākslas darbs, ka talantīgā autora iecere un spožās idejas romanā nav realizētas. Īsāk izsakoties,  –  romāna potenciāls esot izniekots. Šī kritika nāk komplektā ar pārmetumiem par autora nabadzīgo vārdu krājumu un primitīvo gramatiku.

Ko lai saka šai sakarā?

Pirmkārt, gandrīz jebkuru patiesu mākslas darbu varam uzlūkot kā izniekotu potenciālu, jo nevienu potenciālu ne tuvu nevar realizēt pilnībā. Nabaga gleznotājs Balzaka “Nezināmajā šedevrā” to mēģināja izdarīt un rezultātā pilnībā iznīcināja savu šedevru.  Konsekvents perfekcionisms reti kad ir produktīvs.

Otrkārt, lasītājs nedrīkst izniekot savu lasītāja potenciālu, izskrienot cauri gandrīz 700 lpp. biezam romānam vienā dienā. Superātra domāšana tiek galā tikai ar vistriviālāko. Nopietnai lasīšanai un līdzdzīvošanai, tāpat kā mūzikai, ir savs temporitms, ko nevar patvaļīgi paātrināt. Autors tomēr romānu rakstīja vairākus gadus. Un pašu galveno rakstnieks pasaka ne jau ar vārdiem un paplašinātiem vai nepaplašinātiem teikumiem, bet ar to, ko lasītājs spēj uztvert starp vārdiem, viņpus vārdiem, pāri vārdiem.

Treškārt, manis pieminētā Geila Lindsa (Gayle Lynds) tiecas “būt vienā kompānijā ar Šekspīru” ne tikai tādēļ, ka cenšas maksimāli attīstīt savu talantu. Visskaudrākā patiesība Šekspīra lugās nereti nāk no āksta mutes. “Mūsdienu pasaulē” rakstnieks brīžiem pats ir spiests kļūt par “ākstu”, lai varētu pastāvēt kā rakstnieks. Pati Geila Lindsa, piemēram, raksta spiegu romānus, kas pēc definīcijas diez vai ir lielā māksla. Bet liels talants arī šādi spēj izpausties. Adatu maisā nenoslēpsi.

Man nav saprotams, kāpēc ne Amerikas, ne Eiropas lasītāji, žurnālisti un blogeri, cik man zināms, nav uzdevuši autoram vairākus jautājumus (kas droši vien izriet no pašas dzīves pretrunām), bet tomēr…

Šeit pieskaršos tikai diviem šādiem jautājumiem.

1) Kāpēc Harijs, jau būdams cietumā, savam draugam Markusam ar tādu pārliecību detalizēti apraksta savu titānisko darbu pie romāna “Ļaunuma saknes”, kura autors, kā vēlāk izrādās, ir pavisam cits cilvēks. Es domāju, ka Harijs tajā brīdī tic tam, ko saka. Tas ir apmēram tāpat, kā Nola tic, ka viņas sen mirusī māte viņu gandrīz katru dienu sit. Speciālisti jau var gudri izrunāties par bērnu psihozēm u.tml. Nenoliedzu, ka šādi skaidrojumi der triviāliem gadījumiem. Uz Nolu tie neattiecas, nemaz jau nerunājot par Hariju. Īsts rakstnieks  –  neatkarīgi no rezultāta  –  strādā arī tad, kad šķietami slinko vai atpūšas. Mīlestība pret Nolu, romāns, ko viņš rediģē un izdod un visa viņa būtība veido vienu veselumu. Bez tam viņš arī faktiski ir vismaz līdzautors, jo romāns balstās uz viņa un Nolas vēstulēm un ir viņa pašaizliedzīgās lielās mīlestības inspirēts.

2) Par romāna “Ļaunuma saknes” īsto autoru. Izrādās, ka tas ir sakropļotais Ņūhempšīras bagātākā cilvēka šoferis Lūters Kalebs. Talantīgs, nevienam nezināms gleznotājs un, kā izrādās, arī izcils rakstnieks. Rodas jautājums, kāpēc Žoels Dikērs vienmēr rāda viņu tik nepievilcīgu, nožēlojamu, pat atbaidošu. Visticamāk tas ir darīts ar nolūku. Ļaudis ir paraduši uztvert mākslinieku kā kaut ko šiku, glaunu, harizmātisku. Tajā pašā laikā mums nav ne jausmas, kas, piemēram, slēpjas aiz vārda Šekspīrs.

Man kārtējo reizi nāk prātā Vivekanandas ģeniālā doma, ka cilvēce pazīst labākajā gadījumā tikai savus otrās šķiras varoņus. Pat Buda ir Buda tikai tādēļ, ka viņš varēja pakāpties uz neskaitāmu citu budu pleciem, par kuriem cilvēce nekad neko neuzzinās.

Šis ieraksts tika publicēts Grāmatas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s