10 autori… (turpinājums sekos)

Kaut arī neesmu grāmatu blogeris, es aizrautīgi sekoju blogeru aktivitātēm, izvēloties 10 mīļākās grāmatas.

Tagad gada beigās man radās interese tikai savām vajadzībām piefiksēt 10 mīļākos autorus. Sev par pārsteigumu konstatēju, ka vienā piegājienā to nemaz nespēju izdarīt. Tāpēc šajā rakstā būs runa tikai par diviem pirmajiem un desmito mīļāko autoru.

Runāšu konkrēti. Pirmajā vietā  –  Tomass Manns; otrajā  –  Boriss Pasternaks; desmitajā  – Hermanis Hese. Visiem 10 autoriem tiek vērtētas ne tikai viņu grāmatas, bet arī viņu personības. Varbūt personības pat lielākā mērā, jo, kā saka Gēte, lai kaut ko radītu, vispirms ir kaut kam jābūt.

Par Tomasu Mannu. Trīs viņa man vistuvākie romāni, ko esmu lasījis un pārlasījis neskaitāmas reizes: 1) Lote Veimārā; 2) Doktors Fausts; 3) Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās.

Lote Veimārā. Šis darbs, manuprāt, ir ne tikai ar milzīgu kaisli radīts Gētes un paša Tomasa Manna dubultportrets, bet arī (ja vien neskaitām Gētes Faustu ) cilvēces vēsturē vispilnīgākā atbilde uz jautājumu kas ir cilvēks un viņa iespējas.

Doktors Fausts. Daudzi lietpratēji šo romānu uzskata par T. Manna daiļrades virsotni. Droši vien tā arī ir. Man personiski traucē tikai divi momenti: 1) progresīvās paralīzes lomas pārakcentēšana daiļrades procesa stimulēšanā; 2) galvenā varoņa ilgā saruna ar Velnu, kas pārāk uzkrītoši sasaucas ar līdzīgu epizodi Dostojevska Brāļos Karamazovos.

Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās. Slava dzīvespriekam! Cita starpā dzīvi skaistu un paļāvības pilnu dara apziņa, ka ne jau visi ģēniji realizējas uz papīra lapas, darbnīcās, cellēs, mums neaizsniedzamos ziloņkaula torņos. Ja vien mūsu “kompetence” to atļauj, un talkā nāk laimīgs gadījums, varam tos atpazīt viesmīlī, “dienas zaglī”, pirmajā pretimnācējā…

Ne mazāk par šiem trīs romāniem mīlu Tomasa Manna daudzās esejas. Ceru par to kādreiz parunāt atsevišķā ierakstā.

Var jau būt, ka Borisu Pasternaku vajadzēja likt pirmajā vietā. Intensitātes ziņā   Pasternaka pārdzīvojums nav salīdzināms ne ar ko citu manā dzīvē. Tas vairākus gadus turēja mani savā varā. Rakstīju dzeju un centos vērot pasauli ar Pasternaka acīm. Pasternaks bija ne tikai dzejnieks, bet arī mūziķis, profesionāls filozofs, smalks tēlotājmākslas pazinējs. Vispārsteidzošākais ir tas, ka, arvien vairāk iedziļinoties Pasternaka dzejā, man daudz tuvāka kļuva māksla, mūzika, filozofija. Agrāk šķietami nepieejamais pēkšņi “noskaidrojās”. Es vēl nepieminēju dabu. Dzejnieka iespaidā arī mani arvien biežāk sāka uzrunāt visnecilākais ziediņš, vēja lauzīta koka pusnokaltis zars, pēdējā pīlādžoga pirms ziemas iestāšanās…

(turpinājums sekos)

Šis ieraksts tika publicēts Pārdomas ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s