Šveices finanšu oāze – zudusī paradīze? (1.)

“BAGĀTĪBA NAV LIELI IEGUVUMI, BET MAZAS VĒLMES”     EPIKŪRS

 

Man uz galda Hoita Bārbera grāmata “Šveices banku noslēpumi”  –  oriģināls un 2010. gada Zvaigznes ABC izdevums.

Runa ir par sava veida Atlantīdu, kas šogad varētu svinēt veselas divas jubilejas. Pirms desmit gadiem Hoits Bārbers to sarakstīja. 2017. gada 1. janvārī lielo valstu spiediena rezultātā Šveice atcēla savu Banku slepenības likumu (Bank Secrecy Act). Līdz ar to izzuda Šveices banku noslēpumi.

Hoita Bārbera grāmata it kā zaudēja jēgu. Bet vai patiesībā tā ir? Hoita Bārbera grāmatas patoss nav bankas kā tādas, bet cilvēka personības suverenitāte. Un šī kategorija nevar zaudēt savu jēgu nekādos apstākļos.

Jāatzīst, ka es personiski Bārbera grāmatu no paša sākuma uztvēru kā “mākslu mākslai”. Citiem vārdiem  –  mana interese par to vienmēr ir bijusi tikai filozofiska, jo man pat sapņos nav rādījusies naudas summa, kas nepieciešama konta atvēršanai Šveicē.

No otras puses, salīdzinoši nesen vietnē MSN.com izlasīju lietišķu padomu cilvēkiem, kas gatavojas doties pensijā  –  iekrāt vismaz divus miljonus ASV dolāru. Un runa nebija par bagātniekiem, drīzāk otrādi. Jā, PASAULĒ miljons dolāru šodien vairs ne tuvu nav tas lielums, ko pazīstam, teiksim, no Draizera romāniem vai biznesmeņu memuāriem, kas sarakstīti vēl samērā nesenajos Kenedija laikos.

Kāpēc top šis ieraksts? Varbūt tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs vēl arvien atceramies Atlantīdu.

Laika kļūst arvien mazāk  –  pat iemīļoto grāmatu pārlasīšanai. Es ceru, ka šīs īsās piezīmes kādreiz ļaus man vajadzīgajā brīdī atsaukt atmiņā Hoita Bārbera grāmatu “Šveices banku noslēpumi”, no kuras staro cieņa pret cilvēku, cīņa par viņa personisko suverenitāti.

Banku slepenības likums (Bank Secrecy Act) Šveicē bija spēkā no 1934. gada līdz 2017. gadam.

Varam jautāt: slepenība, konfidencialitāte  –  vai tas vispār ir labi vai slikti?

Nezinu. Mana nelaiķe māte bija ārste un uzskatīja, ka pat visideālākais ārsts vienmēr nespēj izpildīt t.s. “pirmo bausli”, kas skan: pirmām kārtām nekaitēt. Lai to konsekventi izpildītu, ārstam cita starpā vajadzētu palikt pasīvam visās riskantajās situācijās, kad aktīvi jāglābj cilvēka veselība un dzīvība. Māte par “pirmo bausli” vienmēr uzskatīja    ĀRSTA NOSLĒPUMU, ko var un vajag saglabāt jebkurā situācijā. (Ir daži izņēmuma gadījumi, kas attiecas uz infekcijas slimībām, dažām psihiskām kaitēm u.tml.)    Runa nebūt nav, teiksim, tikai par seksa sfēru u.tml. Jebkura pacienta problēma ir sensitīva  un nav izpaužama pat citiem mediķiem, ja vien viņi nav tieši iesaistīti pacienta ārstēšanas procesā. Protams, nav izslēgts, ka ārsts izglābj topošu (vai esošu) kriminālnoziedznieku. Nu, un tad ?

Manuprāt, Šveices bankas izcili godprātīgi,  akurāti,  gandrīz ideāli  glabāja                 SAVU NOSLĒPUMU. Tieši tāpat kā to dara labs ārsts, advokāts vai žurnālists, kas neizpauž savas informācijas avotu.

Kā parādīja nesenie Las Vegasas notikumi, ieroču tirdzniecība zeļ bez striktas kontroles. Mūsdienu pasaulē varam atrast desmitiem un desmitiem visdažādāko jomu ar acīs krītošām nepilnībām, vienalga, vai tas būtu narkobizness, cilvēku kontrabanda, vai bērnu tirdzniecība…

Tomēr izrādījās, ka galvenais “plankums uz Saules” ir kādas mazas suverēnas valsts likums.

(turpinājums sekos)

Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s