07.01.2018. Mavrikam Vulfsonam – 100

“MĪĻIE DRAUGI, AK, CIK BEZCERĪGI IKDIENIŠĶI ESAT JŪS PAŠI UN TĀ SABIEDRĪBA, KO JŪS PĀRSTĀVAT. DZĪVS UN SPILGTS JŪSOS IR VIENĪGI TAS, KA ESAT DZĪVOJUŠI VIENĀ LAIKĀ AR MANI UN MANI PAZINUŠI.”  BORISS PASTERNAKS

“MAVRIKS VULFSONS BIJA VISAUGSTĀK CIENĪTAIS UN GODĀTAIS TREŠĀS ATMODAS LĪDERIS, CILVĒKS, KURU BURTISKI NĒSĀJA UZ ROKĀM (…)  TAČU JA JAU PATIESĪBA, TAD PATIESĪBA  –  MAVRIKS BIJA ARĪ PIRMAIS NO TREŠĀS ATMODAS LĪDERIEM, KAS TIKA ATJAUNOTAJĀ LATVIJĀ NOZĀKĀTS UN IZSTUMTS NO POLITISKĀS DZĪVES.”                       EMMA BRAMNIKA – VULFSONE

 

Vēl pirms apmēram pāris mēnešiem, latviski ierakstot kādā no interneta meklētājiem “Mavriks Vulfsons”, starp ļoti nedaudzajiem meklējumu rezultātiem jau paši pirmie sastāvēja galvenokārt no zākājošiem lamu vārdiem. Dominējošais vārds bija “slepkava”. Man jāatvainojas interneta meklētājiem, ka pat šos ļoti mazskaitlīgos meklējumu rezultātus līdz galam neizstudēju (ja nu pēkšņi “starp rindām” atrastos kas ļoti vētīgs?) – man pietrūka spēka, biju pārāk satriekts.

Protams, pārlūki un search engines var parādīt tikai to, kas tiem pieejams. (Jāpiebilst, ka krievu valodā meklējumu rezultāti bija gandrīz normas robežās, ja neskaita videoklipu iztrūkumu.)

Šodien situācija ir radikāli mainījusies (ne attiecībā uz videoklipiem). Varam, piemēram, izlasīt Anatolija Gorbunova parakstīto lēmumu par Mavrika Vulfsona atbrīvošanu no Ārlietu komisijas vadītāja pienākumiem 1994. gada 14. janvārī. (Vai dāvana Vulfsonam dzimšanas dienā?)

Kāpēc tā izrēķinājās ar Vulfsonu? Atļaušos mazliet subjektīvu atkāpi. Iepriekšējā ierakstā E. Fromma “iekšējo produktivitāti” vienkāršoti definēju kā cilvēka spēju saglabāt savu personību, savu patību jebkuros apstākļos. Jāpiebilst: Fromms uzsver, ka līdz šim cilvēces vēturē nav bijusi sabiedrība ar “produktīvu orientāciju”. Tāpēc šāds cilvēks jebkurā sabiedrībā nereti jūtas kā izstumtais.

Vēsturiskā atskatā Vulfsona gadījums nebūt nav unikāls. Vēl tagad izjūtu gandrīz fiziskas sāpes, kad atceros kādu skolas gados lasītu rakstu par dāņu filozofu Sērenu Kirkegoru. Filozofam bija bīstami iziet uz ielas. Pat bērni, sekodami pieaugušo piemēram, centās viņu nomētāt ar akmeņiem.

Cits piemērs. 1958. gadā Borisam Pasternakam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Šajā situācijā nebūt nebija vienota viedokļa PSRS valdošajā virsotnē  –  tur, kā mēdz teikt, bija gan “baloži”, gan “vanagi”. Bet pat “vanagi” nevēlējās sabojāt daudz maz normālās attiecības ar Rietumu inteliģenci, kas tik tikko bija sākušas veidoties.Rakstnieku savienībai atļāva brīvu balsojumu tikai tāpēc, ka neviens neticēja, ka Pasternaks, kurš bija viens no šīs organizācijas dibinātājiem, kam biedra karti bija izsniedzis pats Gorkijs, varētu tikt izslēgts. Bet izslēdza! Par ko? Par PERSONĪBU!  Jo citādi  –  nebija par ko. Pat Hruščovs, kurš pēc izdzīšanas pensijā izlasīja “Doktoru Živago”, atzina: “Mani piekrāpa. Šeit nav nekā pretpadomju…”

Atgriežoties pie Mavrika Vulfsona, pirmām kārtām gribētos kliedēt mītu, ka ir divi Vulfsoni  –  viens pirms un otrs pēc Radošo savienību plēnuma 1988. gada jūnijā. Visiem, kas gadiem ilgi bija vērojuši un klausījušies Vulfsonu televīzijā (un daudzi “Globusu” skatījās tikai Vufsona dēļ) bija skaidrs, ka šis cilvēks absolūti neiekļaujas pastāvošajā sociālajā sistēmā. Cits jautājums, ka, runājot pasaulslavenā filozofa un rakstnieka Aleksandra Zinovjeva vārdiem, Vulfsons vajadzības gadījumā prata tērpties arī marksistiskās drānās.

Tas būtu vislielākais pārspīlējums, ja es teiktu, ka biju personiski pazīstams ar Vulfsonu. Bet gadījās tā, ka es neilgu laiku dzīvoju tajā pašā rajonā, kur Vulfsons, gandrīz vai viņam kaimiņos. Vēlāk tur apmetos vienmēr, kad vajadzēja būt Rīgā, pavadīju tur arī gandrīz visus savus atvaļinājumus. Bet Rīga  –  lai arī tās klusais centrs  –  nav lauki. Kaimiņu būšana pati par sevi reti rada pazīšanos. Mani ar Vufsonu saveda kopā kiosks, kurā mēs abi pirkām avīzes. Toreiz nelielā kioskā redzēt preses izdevumus angļu valodā no visas pasaules bija notikums. Reizēm pārdevēja man tos atteicās pārdot  –  tos pasūtījis Vulfsons. Citreiz pati piedāvāja  –  Vulfsons pārāk ilgi nenākot tiem pakaļ.

Reiz Vulfsons un es gandrīz vienlaicīgi pienācām pie šī kioska. Tā sākās mūsu “pazīšanās”. Man radās iemesls viņu pasveicināt uz ielas. Atsevišķos gadījumos viņš pats pienāca man klāt. Vasarās uz vientuļa soliņa bieži vēroju vakarblāzmu. Vulfsons tur mēdza doties vakara pastaigā ar savu sunīti. Gadījās, ka arī viņš apsēdās uz šī soliņa. Pārsvarā mēs klusējām. Reizēm viņš sāka kaut ko stāstīt, brīžiem pat aizrāvās, un laiks aizskrēja nemanot. Es viņa teikto nepierakstīju, bet nekad to neaizmirsīšu.

Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s