Kā “palīdzēt bagātajiem un sodīt nabagos”?

“ZEM NABADZĪBAS RISKA  –  606 000 LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU.”      JURIS JANSONS, TIESĪBSARGS

“LATVIJA IR PIRMAJĀ VIETĀ PAŠNĀVĪBU ZIŅĀ EIROPAS SAVIENĪBĀ”    LAILA BALGA, LATVIJAS PRETNABADZĪBAS TĪKLA VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA

 

Jāsaka, ka jau pirmā EK reakcija attiecībā uz iecerēto nodokļu reformu bija negatīva: reforma ir ļoti dārga un tā patiesībā nav nekāda nodokļu reforma, jo IR PRETRUNĀ AR PAŠAS VALDĪBAS DEKLARĒTO MĒRĶI PANĀKT, KA BUDŽETA NODOKĻU IEŅĒMUMI SASNIEDZ VIENU TREŠDAĻU NO IEKŠZEMES KOPPRODUKTA.

Ja pieņemam, ka patiešām nodokļu reforma ir pretrunā ar pašas valdības deklarēto mērķi, tad jājautā, kas PATIESĪBĀ slēpjas aiz šīs “nodokļu reformas”.

Domāju, ka pat tajā gadījumā, ja Pasaules Banka nebūtu saņēmusi 300 000 eiro, tā vienalga veiktu savu pētījumu. Tāpat kā EK, OECD un citas tml. organizācijas. Nav noslēpums, ka šīs institūcijas vēlas Latvijas nodokļu sistēmas PROGRESIVITĀTI, no kuras Latvijas elite bēg kā velns no krusta.

Arī citās valstīs, ieskaitot Rietumvalstis, dramatiski pieaug iedzīvotāju nevienlīdzība. Kādreiz ļoti turīgā vidusšķira sarūk. Es ne par velti iepriekšējā ierakstā pieminēju savu rakstiņu “Palīdzēt bagātajiem un sodīt nabagos” (2012.), jo pat tik bagātā valstī kā ASV pa īstam bagāts, pa īstam “iecelts saulītē” ir tikai katrs tūkstošais iedzīvotājs. Jāsaka, ka tautas vairākums (un tas attiecas ne tikai uz ASV) nebūt nepārdzīvo, ka tas nav “iecelts saulītē”, jo vismaz materiālā ziņā, ja papūlas, vairums var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Latvijā tiek uzskatīts par normu, ka iedzīvotāju vairākums uztur “eliti”, strādājot par vēdera tiesu. Kā saglabāt šo normu?

ZZS, valdība, LB nolēma būt proaktīvas, apsteigt gan PB, gan EK, gan OECD ar savu reformu, ko, protams, nav iespējams plnībā noraidīt. Tas nozīmē, ka bagātie  –  lielākā vai mazākā mērā  –  savu tiesu dabūs. Protams, uz trūcīgāko iedzīvotāju rēķina  –  kā vienmēr.

Es nupat gandrīz uzrakstīju: kā vienmēr un VISUR. Paldies Dievam, pagaidām NE VISUR. Piemēram, Anglijā dzīvo apmēram 100 000 Latvijas valstspiederīgo. Kā liecina eksperti, Anglijā nav grūti nopelnīt vecuma pensiju. Lielbritānijā neapliekamais minimums pensionāriem mēnesī ir 1130 eiro. Turklāt, viņi papildus saņem bezmaksas veselības aprūpi un bezmaksas zāles, valsts apmaksātu mājokli, transportu par brīvu un citus labumus.

Par veselību.    Pagājušajā nedēļā atkal pēkšņi uznira ierosinājums katram darba ņēmējam katru mēnesi maksāt 20 eiro, un viss būšot OK. Šo ideju asi kritizē gan esošā, gan bijusī veselības ministre. Turklāt esošā ministre ir nobažījusies, ka jebkurš no pašlaik esošajiem finansu plāniem veselības aprūpei varētu nesasniegt mērķi  –  nauda vienkārši kaut kur noplūdīs, izšķīdīs.

Daļa TV skatītāju it kā būtu uz mieru maksāt šos 240 eiro gadā. Viņi acīmredzot tic, ka tādējādi  būs segtas visas viņu ar veselības aprūpi saistītās vajadzības.

Tāda ticība ir:

naiva (1);

bezcerīgi naiva (2);

viņi par visu maksās dubultā un vairāk (3).

Mūsdienās nopietna ārstēšanās, piemēram, sarežģīta operācija ar komplikācijām un igstošu atlabšanas periodu, kas visu laiku prasa intensīvu medicīnisko palīdzību, var izmaksāt desmitiem un simtiem tūkstošus eiro. Pat ja es divdesmit gadu laikā ne reizes nebūšu griezies pēc med. palīdzības, no manis nomaksātajiem 4800 eiro nekas nebūs palicis pāri. Par visu man nāksies maksāt pašam.

Es šos 20 eiro mēnesī salīdzinātu ar soda naudu. Par cik Latvijā tauta pieder valstij (nevis otrādi), valsts jebkuram var uzlikt jebkādu soda naudu par jebko. Tas nekas, ka viņš formāli nav dzimtcilvēks.

Nesalīdzināmi pieņemamāks man liekas Circenes kundzes plāns: ienākuma nodokli nesamazināt nevis par 3%, bet par 2%, vienu procentu (apmēram 70 miljonus) novirzot veselībai. Godīgi sakot, es personiski virzītu 2%, ja ne visus trīs, jo no ienākumu nodokļa samazināšanas iegūtu iedzīvotāju turīgākā daļa, kas jau šobrīd dzīvo ļoti labi.

Profesors Gruntmanis uzsver, ka iebraucējiem no ASV, Francijas un citām Rietumvalstīm mati ceļoties stāvus, ieraugot daudzos luksusa automobiļus Rīgas ielās. Tos tautas vairākums ir sarūpējis Latvijas elitei, strādājot par vēdera tiesu. Tagad tautai gatavojas piespriest ikmēneša soda naudu.

Jau pagājušajā gadā profesors Gruntmanis, atsaucoties uz Kažociņa kungu, uzsvēra , ka šāda attieksme pret tautu ietver sevī ļoti nopietnus ģeopolitiskus draudus Latvijai. Stūrī iespiesta tauta nebūs spējīga aizstāvēt savu Dzimteni.

Īss ieskats LTV1 10. maija “Tiešajā runā”

“KA PIE MUMS JOPROJĀM NAV IEVIESTS PROGRESĪVAIS IENĀKUMU NODOKLIS, TĀ IR NETAISNĪBA.”               EGILS LEVITS

 

Man, goda vārds, negribējās “līst” politikā, bet t. s. “nodokļu reforma”, kas pat īsti neatbilst savam nosaukumam, ir kaut kas tik savāds un līdz šim mūsu valstī nebijis, ka vienkārši nav iespējams klusēt.

Par to sīkāk  nākošajā ierakstā. Šis ieraksts gandrīz pilnībā veltīts dažiem LTV1  10. maija raidījuma “Tieša runa” momentiem.

Pats par sevi raidījums, manuprāt, bija reti labi izdevies, pateicoties gan raidījuma vadītājam, gan tā dalībniekiem, piemēram, Paulam Raudsepam. Vislielākā pateicība tomēr pienākas finanšu ministrei, kas visu raidījuma laiku bija visaktīvākā, pacietīgi skaidrojot raidījuma dalībniekiem ne vienmēr līdz galam izskaidrojamo. Kad Māris Zanders teica, ka visi viņai uzbrūkot, es sāku šaubīties, vai man vajadzētu publicēt šos divus ierakstus (un gandrīz trīs nedēļas nespēju saņemties to izdarīt), jo par visu mazāk pasaulē man gribas mēģināt kādam uzbrukt. Kas attiecas konkrēti uz finanšu ministri, tad  –  tieši otrādi  –  es no visas sirds priecājos, ka Latvijas valdībā un Saeimā darbojas tik izcila personība.

Pie viena  gribu paskaidrot frāzi “palīdzēt bagātajiem un sodīt nabagos” (sk. nākošo ierakstu). Tā ir citāts no kāda Pola Krugmana raksta “The New York Times”, un ar šādu nosaukumu es jau agrāk (2012.) esmu publicējis ierakstu šajā blogā (par Angliju un ASV)

Manuprāt, “nodokļu reformai” ir pieci  būtiskākie mērķi:

Samazināt ienākumu nodokli no 23% uz 20%  VISIEM  strādājošajiem, kas gadā saņem līdz 45 000  eiro  (ČETRDESMIT PIECIEM TŪKSTOŠIEM  EIRO) jeb mēnesī 3750 eiro (TRĪS TŪKSTOŠUS SEPTIŅUS SIMTUS PIECDESMIT  EIRO).  Valsts budžetā tas katru gadu radīs   170 000 000  (simts septiņdesmit miljonus)  lielu deficītu.

OTRS MĒRĶIS:  Atcelt solidaritātes jeb t.s. bagātnieku nodokli, kā rezultātā valsts budžets katru gadu zaudēs 20  –  29  miljonus eiro (pēc LU profesoru Līgas Rasnačas un Baibas Belas aprēķiniem).

TREŠAIS MĒĶIS:  Palielināt akcīzes nodokli degvielai par 30%.

CETURTAIS MĒRĶIS:  Censties panākt, lai ap 2025. gadu nodokļu iekasējamība sasniegtu 33% no IKP.

PIEKTAIS MĒRĶIS:  CERĒT, ka visas šīs nodokļu reformas, šī BRĪNUMA  (Māris Zaners) rezultātā valsts budžetā uzradīsies 100 miljoni eiro.

Finansiālās disciplīnas padome netic ekonomiskam izrāvienam, jo tas neesot pamatots ar aprēķiniem. Manuprāt, ekonomikas uzkarsēšana ir vairāk nekā iespējama. Lūk, ko šai sakarā saka Pauls Raudseps:

“Mēs redzam, ka šā gada pirmajā ceturksnī ekonomika izauga par 3,9%. Tas ir straujākais izaugums, kopš 2012. gada. Ir arī straujākais inflācijas pieaugums, kopš 2012. gada. Iespējams, ka šogad būs ne 3, ne 3,5  , bet piecu procentu inflācijas pieaugums. Mēs ņemsim un ieliksim milzīgu naudu ekonomikā, kas vēl vairāk to uzkarsēs. Tas viss sāks dzīt augšā algas. Mēs jau tagad redzam, ka algas aug straujāk nekā produktivitāte, algas aug straujāk nekā ekonomika. Ja pēc trīs gadiem būs 7 – 8 – 9% inflācija?!..”

Ints Dālderis šajā stundas garajā raidījumā tikai divas reizes uz īsu brīdi dabūja vārdu. Otrajā reizē viņa runa bija tik kvēla, ka jau pēc pāris minūtēm raidījuma vadītājs viņam atņēma vardu. Starp citu Dāldera kungs teica: “Ja šajā izaugsmes ciklā mēs atkal gāzējam kā pirms desmit gadiem, tad mēs atkal ieduramies tajā pašā sienā kā tas bija 2009.gadā. Diemžēl man ir bijusi tā laime atrasties valdībā tajā brīdī, kad tas notika. Un es nenovēlu ne valdībai, ne valstij, ne mums kopumā kaut ko tādu piedzīvot. Toreiz visi teica šos pašus vārdus: sildīsim ekonomiku, iesim ārā no ēnu ekonomikas.  Kopija!!! Mēs ejam tajā pašā virzienā!  Ejam tajā pašā virzienā. Mēs tagad tādā pašā veidā noēdīsim to naudu, kā mēs to darījām tajos gados…”

Ja atmiņa mani neviļ, TOREIZ  (“gāzi grīdā!!!”) daudzi bagātnieki tā pa īstam “uzvārījās” un tagad bauda to gadu augļus. Varbūt arī tagad ne viens vien sapņo par tādu dolce vita

Domāju, būs tikai taisnīgi, ja nobeigumā uz īsu brīdi vēlreiz dosim vārdu Intam Dālderim:

“Ja runājam par nevienlīdzību,  –   es gribētu uzsvērt, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē,  –  tad  šī reforma, protams, ir vērsta uz to, lai palīdzētu tiem, kas jau šobrīd vairāk nopelna un vairāk dzīvo.  Vai tiešām 3750  eiro algu saņēmējiem šajā situācijā ir jāsamazina iedzīvotāju ienākuma nodoklis?!…”

 

 

Vai dzīve ir spēle?

“MŪŽĪBA IR KĀ ROTAĻĪGS BĒRNS, KAS SPĒLĒJAS AR KAULIŅIEM: VARA PĀR PASAULI PIEDER BĒRNAM.”          HERAKLĪTS

“MAZ IR VERGU; VAIRĀK IR TĀDU, KAS PAŠI IEJŪDZAS VERDZĪBĀ.”    SENEKA

“NO VISĀM TAUTĀM DZĪVES SAPNI VISSKAISTĀK IR SAPŅOJUŠI SENIE GRIEĶI.”  GĒTE

 

Kā atzīst 20. gadsimta filozofs Kārlis Rijnieks, sengrieķu gudrie uzskata dzīvi par rotaļu jeb spēli. Kā tas saprotams? Šie vīri taču bijuši gudri un nopietni cilvēki. Kā gan viņi spējuši tik nenopietni skatīties uz dzīvi?

Lai pareizi izprastu šos domātājus un viņu gudrību, tad vispirms jāatbrīvojas no viena AIZSPRIEDUMA, proti  –  no mūsdienu cilvēkam tik parastā uzskata, ka nopietni pret mantu, sievu, bērniem, personisko godu, dzīvību, citu cilvēku un savām paša nelaimēm izturas tikai tas, kas raud, kliedz, vaimanā, uztraucas, baiļoja, nervozē utt. Tas ir neirotiķa uzskats, ka tikai asarās un drebēšanā parādās nopietnība, jo pats neirotiķis dzīvo mūžīgās iekšējās bailēs un nemierā.

Ja pie sava tuvinieka kapa kāds neraud un nevaimanā, tad raudulīgas sieviņas tūliņ iedomājas, ka tas savu mirušo piederīgo nemaz nav mīlējis.

Bet vai pašas asaras daudzreiz nav tikai teatrāls žests, ar ko aizsegt iekšēju tukšumu? Un vai daudzreiz cilvēks neraud par to, par ko nemaz nevajadzētu raudāt?

Vai visdziļāko dzīves nopietnību daudzreiz neslēpj apvaldīts miers un neatsedz klusas, koncentrētas pārdomas? Un vai nav tā, ka tie, kas dzīves traģismā visdziļāk ieskatījušies, ir kļuvuši visklusākie cilvēki?

Protams, ir ļoti daudz sāpju un ciešanu, kas izlaužas uz āru asarās un kliedzienos, bet skaidrs arī tas, ka dzīves nopietnība var parādīties arī bez ārēja skaļuma.

Mēs esam dažādos uzskatos par sengrieķu gudrajiem, tomēr jāatzīst, ka viņi panākuši lielu iekšēju brīvību. Tas nozīmē, ka gudrie ieguvuši lielu varu pār sevi, pār savām kaislībam, bailēm un dažādiem afektiem, ka ar savu dzīves gudrību viņi atbrīvojušies no tā, ko mūsdienu psiholoģijā sauc par dvēseles kompleksiem. No šiem cilvēkiem neviens nav bijis neirotiķis.

Bet cilvēks, kas sevī kļuvis brīvāks, kļūst arī atraisītāks, viņam paliek pāri vairāk garīgā spēka, vismaz tā spēka, kas iekšēji sasaistītam cilvēkam jāizšķiež un jāzaudē,  lai pārvarētu savu mazvērtības izjūtu, depresīvo noskaņojumu utt.  Iekšēji SUVERĒNAM CILVĒKAM ar to visu vairs nav jānodarbojas, un tāpēc tam daudz spēka paliek pāri.

Šis pārpalikušais spēks izpaužas rotaļīgā dzīves izjūtā. Cilvēks, kuram maz dzīves spēka, vieglāko pienākumu var nest kā smagu nastu, bet tas, kam spēka daudz, smagākās nastas nes pavisam viegli, un tāpēc pašam nesējam ir viegla, rotaļīga sajūta. Arī citiem rodas iespaids, ka šāds cilvēks nemaz “nenes”, bet rotaļājas.

To, cik daudz cilvēkam spēka atņem cīņa pašam ar sevi un cik daudz cilvēks iegūst, kad šī cīņa izcīnīta, zina tikai tas, kam pašam vajadzējis cīnīties ar sevi. Turklāt vismaz daļa no sengrieķu domātājiem bija ieguvuši arī lielu DZĪVES MĀKSLU un  šai mākslā tādu pilnību, ka dažādas dzīves situācijas tiem vairs nesagadāja grūtības.

(Plašāk skatīt: Kārlis Rijnieks. “Sengrieķu dzīves gudrība”, R., 1939.   Silti iesaku izlasīt šo grāmatu.  Tās fragmenti izmantoti šajā ierakstā.)

Liktenis un dzīves scenārijs

“FATE, SHOW THY FORCE… WHAT IS DECREED MUST BE, AND BE THIS SO.”     W.SHAKESPEARE

“MANA FORMULA CILVĒKA DIŽENUMAM IR AMOR FATI  (mīlestība uz savu likteni): NEGRIBĒT NEKO CITU NE NĀKOTNĒ, NE PAGĀTNĒ, NE MŪŽĪGI MŪŽOS.”      F.NĪČE

 

Ir diezgan savādi runāt par dzīves mīlestību, par sevis mīlestību un tajā pašā laikā izturēties noraidoši pret savu likteni.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši mūsu liktenis bieži vien sniedz mums palīdzīgu roku. Liktenis ir tas gigantiskais sākotnējais potenciāls, kas “mums piedzimstot, tiek līdzi dots”, un nereti ļauj mums pārvarēt šķēršļus, ko radījusi apkārtnes nelabvēlīgā ietekme un audzināšana.

“Scenārijs” (Ē. Berns), savukārt, ir psiholoģisks spēks, kas virza cilvēku VIŅA LIKTENIM   svešā virzienā, neatkarīgi no tā, vai cilvēks to uzskata par brīvu izvēli, vai arī no visa spēka tam pretojas.

Scenārijam ir milzīgs enerģētisks lādiņš. Liela daļa scenāriju ir traģiski, un tiem ir tikai trīs izejas: slimnīca, cietums, nāve.

Kā zināms, scenārijs veidojas pirmajos piecos dzīves gados, apkārtnes un vecāku ietekmē. Scenārijs virza cilvēka dzīvi, bet liktenis personificē visu to, par ko cilvēks varētu kļūt, ja viņš būtu varējis brīvi attīstīt savus dotumus.

Cilvēkam dzīves laikā katru dienu paveras 10 – 100 laimīgas iespējas. Bet, ja viņš agrā bērnībā ir ieprogrammēts sekot sev svešiem principiem, tad viņš izvēlas to vienu vienīgo iespēju, kas ved pretī nelaimei.

BET MĒDZ BŪT CILVĒKI AR TIK LAIMĪGU LIKTENI, KA TAS IZRĀDĀS SPĒCĪGĀKS PAR TĀM MUĻĶĪBĀM, KO CILVĒKS DARA SCENĀRIJA IETEKMĒ. LIKTENIS IT KĀ SAŅEM CILVĒKU AIZ PLECIEM UN NEĻAUJ TAM IEKRIST BEZDIBENĪ. TAD PĒKŠŅI REKONSTRUĒJAS PAGĀTNE, UN VISA DZĪVE VAR KĻŪT VEIKSMĪGA.

Ja cilvēkam izdodas izkļūt no scenārija, un viņš sāk sadarboties ar likteni, tad pastāv augsta varbūtība, ka viņa laimi neapdraudēs neviena muļķīga nejaušība.

Tomēr jāuzsver, ka izkļūt no scenārija cilvēkam ir gandrīz tikpat neiespējami kā izvilkt sevi aiz matiem no purva.

Par laimi ne visi scenāriji ir neveiksmīgi. Ē. Berns izšķir:

1. uzvarētāja scenāriju;
2. neuzvarētāja jeb banālo scenāriju;
3. neveiksminieka scenāriju.

Ja cilvēks bērnībā ir izlēmis būt izcils vadonis un vēlāk kļuvis par tādu  –  viņš ir uzvarētājs. BET, JA VIŅŠ BĒRNĪBĀ IR IZLĒMIS BŪT PIETICĪGS VIENTUĻNIEKS  (“dzīvo nemanāmi”  –  Epikūrs)   UN,  KĻUVIS TĀDS,  LAIMĪGI DZĪVO SAVĀ PIETICĪGAJĀ MĀJOKLĪ   –   VIŅŠ ARĪ IR UZVARĒTĀJS.

Lietas būtība: uzvara, tāpat kā laime, drīzāk ir dvēseles stāvoklis, nevis ārējie atribūti. Uzvarētājam ir svarīgi, kā viņš pats vērtē savus sasniegumus. Apkārtējo cilvēku vērtējums viņam ir samērā vienaldzīgs.

Pie NEUVARĒTĀJIEM  pieder vairums cilvēku. Viņi seko sociuma stereotipiem, bieži vien ir ģimenes u. c.  tradīciju sargātāji. Viņiem ir svešas tās galējības, kas raksturo uzvarētājus un neveiksminiekus. Starp neuzvarētājiem gadās spējīgi, enerģiski cilvēki. Dažkārt viņiem izdodas tikt pie vērā ņemama kapitāla, ko viņi parasti ātri pazaudē. Tie ir cilvēki, par kuriem Šopenhauers teicis, ka tos māc vai nu trūkums, vai garlaicība.

NEVEIKSMINIEKS jūtas kā cietējs, likteņa pabērns arī tad, ja ar viņu un viņa dzīvi šķietami  viss ir kārtībā. Arī šeit varam runāt par zināmu dvēseles stāvokli, kad cilvēks nepārtraukti žēlo sevi, it kā izbauda savas ciešanas.

Šādu neveiksminieku ir viegli atpazīt. Taču mēdz būt tā saucamie “slēptie neveiksminieki”. Dažkārt gadiem ilgi viņi atstāj visai veiksmīgu cilvēku iespaidu. “SCENĀRIJA LĀSTS”  jeb negatīvais VECĀKU PRIEKŠRAKSTS  realizējas pēkšņi   –   pašā visnepiemērotākajā brīdī. Cilvēks it kā salūzt, paklūp, izdara kādu pārsteidzīgu liktenīgu muļķību un rezultātā pazudina sevi.

Nolūka spēks … (turpinājums)

Tieši pašsuģestija nereti ir ģenialitātes atslēga. Viktora Kandibas pētījumi atklāj, ka visnelabojamākie savādnieki un sapņotāji bieži vien ir “visģeniālākie ģēniji”. Brīvība no ikdienas stereotipiem ļauj viņiem dziļas koncentrētas relaksācijas periodos veikt visdiženākos atklājumus.

Ja kaut kas apvieno izgudrotājus, tad tā ir spēja aiziet no ārējās saskarsmes savā iekšējā pasaulē. Viņi ieiet dziļi sevī, iegūstot gudrību, kas ved pie lieliem sasniegumiem. Šī gudrība ir garīga pašprogrammēšana, ko mēs šodien saucam par pašsuģestiju. Daudzi izcili mūziķi strādāja sapņainības stāvoklī, kas ir tuvs transam. Brāmss, Bēthovens, Vāgners  –  visi viņi savā darbā izmantoja dažādas pašsuģestijas formas. Kāds mūsdienu  komponists atzīstas: “Es ieraujos savā čaulā un ieklausos savā iekšējā mūzikā pirms ķeros pie papīra. Radošais darbs sākas ilgi pirms skaņdarba apzinātas apdomāšanas.

“Visģeniālāko ģēniju” sarakstu varētu turpināt un turpināt. Kas vienoja visus šos cilvēkus?

1. NOLŪKA  SPĒKS.  Spēcīga motivācija,  NEVALDĀMA  VĒLĒŠANĀS  panākt savu.
2. Viņi zināja, ko grib. Meditāciju laikā viņi izmantoja relaksācijas un dziļas koncentrācijas paņēmienus.
3. Viņi prata radoši izmantot iztēli.
4. Viņi domāja pozitīvi, izmantojot pašsuģestiju risinājumu meklēšanā.

Nav vajadzības būt ģēnijam, lai izmantotu šos pašus principus savā dzīvē. Jāatceras, ka  NOLŪKA  SPĒKS  spēj pavērst dzīvi vēlamajā virzienā. Šeit aprakstītie  paņēmieni ir izstrādāti daudzu gadu garumā. Sistēma strādās visiem. Un, protams, tā atnesīs labumu arī jums.

Ierosmi šiem diviem ierakstiem man deva nejauši atrasta klade, kurā pirms vairākiem gadiem biju pierakstījis pārdomas, kas man radās, izskatot vairākus desmitus grāmatu, ko man  atsūtīja Viktora Kandibas sekretāre.

Es neesmu ezoterikas piekritējs. Vēl jo vairāk to varu attiecināt uz maģiju. BET MAN LIEKAS LIKUMSAKARĪGA  GĒTES JAUNĪBAS DIENU AIZRAUŠANĀS AR MAĢIJU.   To pašu varu teikt par dažiem divdesmitā gadsimta dižgariem, piemēram, Karlu Gustavu Jungu.

Jēdzienu “pašsuģestija” lietoju šā vārda vispārpieņemtā nozīmē (= pašiedvesma, arī pašhipnoze).

Divu visizcilāko PAŠAKTUALIZĀCIJAS  pētnieku  –  A. Maslova un K. Rodžersa  –  viedokļi ir ļoti tuvi, bet dažos momentos atšķiras. Šeit jēdziens “pašaktualizācija” piemērojams K.Rodžersa izpratnē  –  kā ceļš uz pašrealizāciju, kam nebūt nav obligāti jāved pie vērā ņemamiem “ārējiem” sasniegumiem. Pilnīgi pietiek, ja cilvēks kļūst vēl autonomāks un vēl dzīvāks.

Varu ieteikt arī latviski izdoto Valerija Siņeļņikova grāmatu “Nolūka spēks”. Jāpiebilst, ka dažu reliģiju ieskatā NOLŪKS  ir Dieva kompetencē.

Nolūka spēks … (1.)

Cilvēks ir veidots no uzskatiem. Kam viņš tic, tas viņš ir.     Gēte

Darbība virza mūs uz priekšu, bet apcere ved pie mērķa.     Gēte

Nolūks ir piepildījusies vēlēšanās, bet vēlēšanās ir nepiepildījies nolūks. V.Siņeļņikovs

“Nolūks” ir cieši saistīts ar maģiju. Ar tā palīdzību var pārvaldīt realitāti.  V.Zēlands

Psihotehniski pareizi noformēta emocionāli – ekstātiska vēlēšanās  –  tas ir galvenais maģijas noslēpums.     V.Kandiba

Šis ieraksts nebūs par maģiju, bet par cilvēka neierobežotajām iepējām.Kā atzīst Viktors Kandiba, nav principiālas atšķirības starp Magu un “parastu cilvēku”. Par cik jebkura cilvēka organisms, tāpat kā Maga organisms, ir energoinformatīvā lauka starojuma avots, tad arī katrs cilvēks lielakā vai mazākā mērā (vēlas viņs to vai nevēlas) ir Mags un iedarbojas uz Realitāti ar savu starojumu, vārdiem, darbiem, rīcību, domām u.t.t.

Maģija ir savas psihes un fizioloģijas izzināšanas un pārvaldīšanas māksla.

Citiem vārdiem, Maģija ir Realitātes pārvaldīšana ar savas psihes un ķermeņa pārvaldīšanas mākslas palīdzību.

Kā zināms, ir Labā (Baltā) maģija un Ļaunā (Melnā) maģija  –  atkarībā no maģiskās iedarbības galamērķa.

Vēlreiz:  lai pārvaldītu Realitāti, nepieciešams pārvaldīt savu organismu visos tā četros līmeņos (garīgajā, mentālajā, fizioloģiskajā un fiziskajā), kas arī ir maģijas (maģiskas iedarbības uz Realitāti) tehnika.

Svarīgi piebilst, ka cilvēka “ekstātisko apziņu” determinē apziņas parastais stāvoklis un tā nostādnes, dzīves pieredze, emocijas, atmiņas mehānismi, personiskā jūtu un sajūtu pieredze, iztēles kvalitāte.

Kā uzsver Viktors Kandiba, nenovērtējamas ir pašsuģestijas spējas. Pašsuģestija kā prožektors izgaismo zemapziņas vistumšākās vietas. Izprotot savu iespēju neierobežotību, cilvēks atkal un atkal no jauna atklāj savas personības unikalitāti.

 

 

 

 

 

 

 

 

Kāda ģēnija laimes teorija (nobeigums)

Akadēmiķis P. Kapica uzskatīja, ka pirms autoavārijas 1962. g. Dau dzīvē bija vēl viena katastrofa  –  apprecēšanās ar skaistuli Konkordiju (Koru) Drobancevu. Kora 27 gadus veco profesoru Ļevu Landau (kurš līdz tam ne reizes nebija pieskāries sievietei) savā ziņā gandrīz vai izvaroja. Bet arī Kora nevēlējās laulību ar Dau, un viņi apprecējās tikai pēc pieciem gadiem Dau pastāvīga spiediena rezultātā. Viņš bija uzticīgs Korai, lai arī visu šo laiku klāstīja viņai savu laimes teoriju, kas ietvēra nepieciešamību vienlaikus dzīvot ar vairākām mīļākajām.

Jau skolas gados Dau formulēja trīs savas dzīves pamatprincipus:

1. nedzert;
2. nepīpēt;
3. neprecēties.

Ar Koru viņš trešo pamatprincipu pārkāpa. Viņš it kā spieda Koru apprecēties pret viņas pašas gribu. Kāpēc tā notika? Mīlestība? Koras unikalitāte? Patiesībā viss bija daudz prozaiskāk.

Manuprāt, Dau dzīvē bija vēl trešā katastrofa (pēc skaita pirmā)  –  audzināšana. Ir pieņemts uzskatīt, ka Dau bija laimīga bērnība. Viņa vecāki bija diezgan turīgi, rūpējās par bērnu audzināšanu. Bet ko īsti ar rūpēšanos par bērnu audzināšanu saprot šādi “mēreni veiksmīgi” cilvēki, kam izdevies “izsisties ļaudīs”?  Atbilde ir viena:  pirmām kārtām panākt, lai bērnu dzīve maksimāli atbilstu sociuma stereotipiem. Piecgadīgo Landau ilgi un nežēlīgi spieda mācīties spēlēt klavieres, lai gan paši vecāki nebūt nebija melomāni. Pēc vidusskolas beigšanas divdesmitgadīgajam jaunietim veselu gadu nācās zaudēt kaut kādā ekonomiskā skolā. Tāda bija vecāku griba.

Arī citos aspektos vecāki centās ieguldīt Dau sociuma stereotipu Prokrusta gultā. Pusaudža gados viņš bieži bija tuvu pašnāvībai. Cita starpā Dau radās mazvērtības komplekss attiecībā uz pretējo dzimumu.

Dau nebūt nevaldzināja intelektuālās sabiedrības dāmas, kas visu mūžu lenca viņu. Viņam ļoti patika, piemēram, oficiantes. Bet kā iekarot šīs vienkāršās meitenes, kuras profesora Landau neparastā personība un āriene pirmajā mirklī drīzāk atbaidīja, nevis valdzināja. Dau jutās satriekts. Vienīgais, kas viņam atlika  –  ļauties savu kolēģu un skolnieku sievu,  radinieču un paziņu pielūgsmei. Kora viņu starpā izcēlās ar neparastu skaistumu. Tāpēc arī Dau viņai pieķērās.

Bet sievietes skaistums ātri vīst. Uzrodas arvien jaunākas un skaistākas būtnes. Varbūt nebūs lieki pievērsties vienai no tām  –  Verai Sudakovai, kas kopā ar vīru Vladimiru Sudakovu (Dau skolnieku) varbūt nospēlēja visliktenīgāko lomu Ļeva Landau dzīvē.

“Volgā”, kas 1962. gada 7. janvārī uz Maskavas – Dubnas šosejas sadūrās ar kravas automašīnu, pie stūres sēdēja Vladimirs Sudakovs. Aizmugurējā sēdeklī (pie loga) sēdēja Dau, bet viņam blakus Vera Sudakova. “Volga”  “pamanījās” avarēt tā, ka cieta tikai Dau (guva ar dzīvību nesavienojamu galvas traumu). Abi Sudakovi palika sveiki un veseli. Neviena no olām, kas kastītē atradās Veriņai blakus, pat neiesprēgāja.

… Dau būtu varējis laimīgi dzīvot tālāk līdz 90 vai 100 gadiem. Viņā bija milzīgs potenciāls. Viņš būtu varējis pilnībā realizēt savu laimes teoriju.

Kāda ģēnija laimes teorija (1)

Mans visspilgtākais skolas gadu pārdzīvojums ir ķīmijas skolotāja stāsts par ģeniālā fiziķa Ļeva Landau (1908.- 1968.) jeb vienkārši Dau (tā viņu sauca draugi un cienītāji visā pasaulē) traģisko likteni.

Par Dau dzīvi pastāstīšu nākamajā ierakstā. Šeit kāds vārds par viņa laimes teoriju, ko viņš uzskatīja par sava mūža augstāko sasniegumu. Jāpiebilst, ka Dau neapšaubāmi ir modernās fizikas izcilāko pārstāvju pirmajā piecniekā  –  blakus Einšteinam, Boram, Heizenbergam, Šrēdingeram.

Ja neskaita bērnības un jaunības gadus un traģisko mūža noslēgumu,tad Dau ar apskaužamu veiksmi izdevās pielietot “laimes teoriju” savas dzīves praksē. Viņš bija laimīgs.

“Laimes teorija” ir pārsteidzoši vienkārša. Dau darīja laimīgu:

1. Kaislība uz fiziku;
2. Mīlestība uz skaistām sievietēm;
3. Saskarsme ar interesantiem cilvēkiem.

Strīdus vai pat protestus vēl līdz šai dienai izraisa “teorijas” otrais punkts “Mīlestība uz skaistām sievietēm”. Paralēli laulībai Dau bija intīmi sakari ar daudzām citām sievietēm, arī ar vairākām pastāvīgām mīļākajām. Tas vēl nebūtu nekas sevišķs, tā taču mēdz būt daudziem vīriešiem, arī ģeniāliem (atceramies kaut vai Puškina slaveno Donžuāna sarakstu).  Dau īpatnība: viņš visas šīs sievietes veda uz savām mājām, lūdza sievu sagatavot svaigu gultas veļu, tatad zināmā mērā apkalpot viņas.

Daudzos biogrāfos tas viss izraisa sašutumu. Tiek citēti visi iespējamie morāles kodeksi utt., u.tml. Nedomāju, ka vajadzētu pie tā pakavēties. Drīzāk uzmanības vērts ir jautājums, vai Dau tiešām mīlēja šīs sievietes, vai vispār ir iespējams mīlēt daudzas sievietes? Kāds sakars seksam ar mīlestību? Vairāk kā pirms sešiem gadiem (2010. gada maijs) es ierakstā “Fausts, jaunība, sekss” jau atsaucos uz kādu pētījumu, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē skaitījās ļoti autoritatīvs. Runa ir par 1961. gadā Ņujorkā izdoto divsējumu “Seksuālas rīcības enciklopēdiju”.

Tajā pazīstamais zinātnieks Aleksandrs Louens uzsver, ka, ja vien ir patiesa seksuāla motivācija (kas bieži iztrūkst, piemēram, pildot laulātā drauga pienākumu ), tad NEVAR BŪT SEKSA BEZ MĪLESTĪBAS. “Seksuāls kontakts tiek pārdzīvots kā patīkams tādā pakāpē, kādā tajā atrodama mīlestība…” (“The encyclopedia of sexual bahavior”, N.Y.,1961,vol.2, p.239).

Būtu traģiska kļūda uzskatīt mīlas sakarus par Dau “laimes teorijas” dominanti. Tieši otrādi: tiem drīzāk ir pakārtota nozīme. Galvenais Dau dzīvē bija inelektuālā, garīgā, dvēseliskā aktivitāte. Viņš ne reizi mūžā nav izdzēris pat glāzīti degvīna. Viņš reiba no savas kaislības uz fiziku.

Kā izteicās mans ķīmijas skolotājs, pēc drausmīgās autoavārijas 1962. gada 7. janvārī no Dau palika pāri kotlete. Izsakoties savādāk, Dau guva ar dzīvību nesavienojamas traumas. Pateicoties visas pasaules izcilāko fiziķu un medicīnas spīdekļu koordinētiem pūliņiem, Dau it kā atveseļojās. Vēl šodien šī atveseļošanās tiek apjūsmota kā piemērs veiksmīgai dažādu valstu zinātnieku pašaizliedzīgai sadarbībai.

Manuprāt, tas bija “lāča pakalpojums” Dau. Viņš nodzīvoja vēl sešus gadus, bet tas bija cits cilvēks. Viss, kas viņā bija izcils, bija zudis. Sākot ar nenogurstošo, alkaino zinātkāri un beidzot ar atmiņu, kaut gan paradoksālā kārtā viņš nebija aizmirsis, piemēram, svešvalodas.

Lai nezaudētu materiālos ienākumus, sieva spieda viņu apmeklēt zinātniskos seminārus. Tajos viņš jutās nožēlojami. Viņu nekas vairs īsti neinteresēja. Ja mēs šim “izglābtajam” Dau (kaut arī tieši pēc avārijas viņš saņēma Nobela prēmiju) mēģinātu piemērot viņa “laimes teoriju”, tad būtu jārunā par tās karikatūru.

Apziņas trīs līmeņi

Rietumu cilvēkam es neieteiktu nodarboties ar jogu. Bet studējiet jogu! Un jūs gūsiet daudz vērtīgu atziņu par sevi un citiem.         Karls Gustavs Jungs

Šķietami banāla, vārga, bet daudzkārt atkārtota doma var labvēlīgi ietekmēt jūsu dzīvi daudz spēcīgāk, nekā kāda oriģināla, spēcīga doma, kas netiek atkārtota. Tāpēc domājiet pēc iespējas biežāk par to, ko jūs vēlaties.       Jurijs Ivanovs (1939.), jogas pētnieks, rakstnieks  

 

 

Cilvēka apziņas pirmais līmenis ir t.s. fiziskā apziņa. Tiek apzinātas sajūtas un jūtas, bet iztrūkst sevis apzināšanās. Mūsdienās dažiem cilvēkiem ir šis fiziskās apziņas līmenis. Viņi nav spējīgi iepazīt sevi kaut vai virspusēji. Viņiem ir priekšstats par “ES” kā par fizisku lietu:  ķermeni, kam ir tieksmes, sajūtas, jūtas  –  un tikai. “ES” un ķermenis viņiem ir viens veselums, un viņi nespēj tos atšķirt vienu no otra.

Apziņas otrais līmenis, kurā atrodas lielākā daļa cilvēku, ir mentālā apziņa.Cilvēks apzinās, ka viņam ir prāts. Viņš ir spējīgs izzināt sevi, vērst savu skatienu sevī.Šī stadija ir raksturīga ar to, ka par sevis izzināšanu (lai arī tikai intelekta līmenī) viņam jāmaksā noteikta cena dvēseles ciešanu veidā. Turklāt, viņš pastāvīgi atduras pret sava intelekta krātiņa restēm.   Viņš izmisumā meklē, kam pieķerties, un pieķeras lietām. 

Cilvēks katru mīļu dienu rada sev mākslīgas vajadzības. Lai tās apmierinātu, viņam nākas arvien vairāk un vairāk srādāt. Tā vietā, lai intelekts celtu viņu augšup, tas dod viņam tikai iespēju izdomāt arvien jaunus un jaunus smalkus paņēmienus, kā apmierināt savas tieksmes, jūtas un sajūtas. Nereti ļaudis paceļ reliģijas rangā savas juteklības, pat savu viszemiskāko instinktu apmierināšanu un kļūst, tā sakot, par visvareniem dzīvniekiem, kas apbruņoti ar visām intelekta iespējām. Viņi kļūst godkārīgi, pašapmierināti, pārpildīti ar savas personas (viltus “ES”) svarīguma apziņu. Visbiežāk viņi galu galā pārsātinās ar visu un kļūst par slogu sev pašiem.

Trešais līmenis ir sava “ES” apzināšanās. Tas ir daudz augstāks līmenis par savas apziņas apzināšanos, jo ļauj atklāt  sava “ES”  REALITĀTI.

Cilvēks sāk intuitīvi aptvert pašus esamības pamatus, vispirms jau sevis paša esamības pamatotību un savas dzīves nepieciešamību šajā pasaulē. Tas rada cilvēkā pārliecību,ka viņš ir īpaša vērtība šajā pasaulē, vai, precīzāk izsakoties, CILVĒKS TO ZINA.

Tāpēc šī atklāsme ir galīgā realitāte, kas nav pakļaujama nekādām šaubām.

Kad tas pilnībā atklājas cilvēkam, šaubas, bailes, nemiers, neapmierinātība nokrīt no viņa kā novalkātas drēbes, un viņš iegūst bezbailību, mieru un apmierinātību. Tad viņš ar pilnu izpratni var teikt slaveno frāzi: “ES  ESMU”.

Vieniem “ES” apzināšānās ir kā izziņas rītausma, kā pirmie saules stari, kas izlaužas pāri kalna virsotnei. Citiem tā atnāk pilnā mērā (lai arī pakāpeniski), un viņi pastāvīgi dzīvo šīs apziņas gaismā.

Cilvēks, kas ieguvis “ES” apziņu, varbūt pagaidām vēl nevar atbildēt uz lielajiem dzīves jautājumiem, bet tie viņu vairs neuztrauc, nerada viņā nemieru. Viņš ar šo jautājumu palīdzību var vingrināt savu intelektu, bet viņš saprot, ka no šo jautājumu intelektuālas atrisināšanas ne mazākā mērā nav atkarīga viņa laime un miers.

Viņš zina, ka stāv uz stingras klints, un, lai gan apkārtējās dzīves vētras trako visapkārt, tās nevar viņam kaitēt.Viņa dzīve atšķiras no citu cilvēku dzīves, tāpēc ka laikā, kad viņu dvēseles ir miega varā un mētājas trauksmes pilnos murgos, VIŅA dvēsele ir amodusies un skatās pasaulē ar skaidrām un bezbailīgām acīm.

Koki un cilvēka psihiskā enerģija

Koki, tikai jūsu dēļ es dzīvoju šajā pasaulē.     Boriss Pasternaks

 

Pēc “Trīs izdegšanas stadiju” uzrakstīšanas gribēju dot ieskatu “izdegšanas sindroma profilaksē. Ar nelielu aizkavēšanos mēģināšu to izdarīt šajā ierakstā.

Ir būtiski, ka izdegšanu ne jau vienmēr rada ekstremāli ārējie apstākļi (pārslodze u.tml). Šķiet, ka vismaz 90% gadījumu cilvēks pats var daudz ko darīt lietas labā. Interesanti, ka izdegšanas pirmajā stadijā, ko raksturo garlaicība un tukšums dvēselē, daļa cilvēku atrodas gandrīz vai kopš piedzimšanas. Tajā pašā laikā ārēji šķietami neveiksminieki, kā mēdz teikt, “elpo ar pilnu krūti”, bauda dzīvi, ir laimīgi.

Es nemēģināšu uzskaitīt un analizēt daudzos iespējamos profilakses pasākumus  –  iznāktu bieza grāmata. Tāpat jau interesentiem ir pieejama plaša literatūra par šo tēmu. Cik varu spriest, tajā nereti tomēr iztrūkst būtiskākie momenti un akcenti.

Parunāsim par kokiem!

Viens no Ēriha Fromma pirmsnāves novēlējumiem bija: “Ne tikai skatīties uz koku, bet arī redzēt koku.”

Darīsim tā!

Un koki nesavtīgi dalīsies ar mums neizmērojamajā enerģijā, ko tie guvuši no Zemes un Saules.

Ģeniālais Prentiss Milfords grāmatā “Nemirstības rītausmā” rakstīja: “Laimīgs ir cilvēks, kas mīl kokus  –  lielus, brīvus, savvaļā augošus…  Mēs ieelpojam emanāciju, kas nemitīgi strāvo no kokiem. Tā dziedē un atjauno. Tā ir dzīvinošāka par gaisu. Tas ir psihisks spēks, kas izplūst no visa dzīvā. Laimīgs ir cilvēks, kas mīl kokus kā sev līdzīgus, apzinoties to ne ar ko neatsveramo vērtību, ko koki mums dāvā.”

Kokus bezgalīgi mīlēja arī energoterapeits profesors Leonīds Grimaks. Šī ieraksta atlikušajā daļā atļaušos izmantot dažas viņa atziņas.

Jau senie jogi uzlūkoja kokus pirmām kartām kā enerģijas rezervuāru, ko tie uzņem no apkārtējās vides un akumulē sevī. Būtiska energoakumulējoša funkcija piemīt pat istabas pundurkociņiem. Tieši šī īpašība ir pamatā to kultivēšanai Japānā. Pusstundas ilga saskarsme ar tiem var dot cilvēkam vērā ņemamu enerģijas lādiņu. Rezultāts ir sevišķi labs, ja enerģētiskā bagātināšanās tiek savienota ar atslābināšanos līdz pilnīga miera stāvoklim. Pagātnes gudrie uzskatīja, ka ar kokiem var sarunāties, dot tiem kādu pamudinājumu vai izteikt lūgumu. (Interesanti, ka to pašu š.g. 15.novembrī Latvijas radioraidījumā “Kā labāk dzīvot” apgalvoja Gaujas Nacionālā parka ilggadējais inspektors Māris Mītrēvics: “AR KOKIEM VAR SARUNĀTIES.)   Viņi uzskatīja, ka ziedputekšņos nosēžas prānas kristāli,bet, ziedlapiņām nobirstot, pašas debesis nolaižas uz Zemes. Ja tā nebūtu, tad izzustu puse no Zemes dzīvotspējas.

Dažādu koku enerģētiskā iedarbība ir atkarīga no vietas, kur tie aug. Piemēram, Ukrainā bieži vien ļoti enerģetizējoši iedarbojas kastaņas. Svarīgi arī, kur dzimis attiecīgais cilvēks, un kādā energoapmaiņas sistēmā viņš bijis iekļauts kopš bērnības.

Gandrīz visur pasaulē milzīgu enerģētisko atbalstu spēj sniegt ozols. Ne par velti Senajā Romā ozollapu vaiņags tika uzskatīts par varas simbolu.

Šodien daudzi speciālisti rekomendē atrašanos mežā vai parkā izmantot, lai uzlādētos ar bioenerģiju no koka. Koku nepieciešams labi apskatīt, apiet  tam apkārt, it kā iepazīties ar to, sajust draudzīgumu pret to. Pēc tam, nostājoties ar muguru pret koku, iztēloties, ka jūs saplūstat ar to. Nepieciešams sajust, ka tu esi šis koks, kas piedalās mūzīgajā enerģijas apmaiņā. Cilvēks sevī sāk sajust enerģētiskās plūsmas no Zemes (koka saknēm) pretī Saulei un no Saules (koka galotnes) pretējā virzienā.

Interesanti atzīmēt, ka senatnē daudzās valstīs par cietsirdīgu attieksmi pret koku draudēja bargs sods. Tā piemēram, pēc seno ģermāņu likumiem, katru, kurš bija uzdrošinājies nolobīt mizu dzīvam kokam, sagaidīja nāvessods. Cilvēka dzīvi par koka dzīvi!