“JANVĀRA BARIKĀDES NEBIJA IZŠĶIROŠAS LATVIJAS NEATKARĪBAS ATGŪŠANĀ.” L U PROFESORS, FILOSOFS IGORS ŠUVAJEVS
Man grūti aptvert, ka kopš 1991. gada barikādēm pagājuši jau 27 gadi.
Atvainojos, ka manas atmiņas būs subjektīvas.
Pastāv uzskats, ka spilgti pagātnes notikumi no laika distances šķiet vēl skaistāki vai dramatiskāki. Šoreiz tā nav. Vienīgi man vēl joprojām skan ausīs toreizējā valdības vadītāja vārdi: “CENU BRĪVLAIŠANA !..”
Man š. g. 13. janvāris sākās ar L U profesora filosofa Igora Šuvajeva intervijas noklausīšanos Latvijas Radio. Grūti iztēloties vēl labāku izejas punktu pārdomām par Latvijas pēdējo 27 gadu vēsturi.
Latvijas vēsturē ir daudz mītu. Igors Šuvajevs piemin, piemēram, t. s. “slavenās Ziemassvētku kaujas”. Tām nenoliedzami ir sava vieta vēsturē. Bet, pirmkārt, to dalībnieki cīnījās par cariskās Krievijas interesēm. Otrkārt, nebija nekādu Ziemassvētku – pēc Latvijas kaledāra šie notikumi norisinājās janvārī. Treškārt, vairums latviešu srēlnieku kļuva par “sarkanajiem strēlniekiem”.
Lai arī tautas apziņā pamatoti ir svēta Dziesmotā revolūcija, un tā laika notikumi patiešām ir visievērojamākie visā Latvijas vēsturē, ir naivi domāt, ka Latvija (Lietuva, Igaunija) uzvarēja PSRS un izcīnīja brīvību. Visa pamatā bija Padomju Savienības sabrukums. Trīs Baltijas valstu galvenais nopelns ir tas, ka tās nepalaida garām iespēju īstajā brīdī atjaunot savu neatkarību.
Atceros, ka tajās dienās daudzi mani paziņas teica: “Man ir kauns, ka es tur neesmu.” Vai tas nozīmē, ka cilvēki uz Rīgu devās spontāni, tikai savas gribas vadīti (lai arī LTF vadībā)? Daudzos gadījumos tā arī bija. Tomēr pārsteidz, ka it kā uz burvju mājienu Daugavas malā sapulcējās pusmiljons iedzīvotāju. Tādu pašu izbrīnu raisa milzīgais lauksaimniecības tehnikas daudzums Rīgas ielās.
Latvija vēl arvien bija LPSR. Lai gan starp Tautas Fronti no vienas puses un Augstāko Padomi, bet it sevišķi ministru kabinetu, pastavēja asas domstarpības, par tām neko nezināja pat vairums Tautas Frontes biedru. Tautā valdīja uzskats, ka Tautas Fronte un valdība ir vienotas.
Tieši tāpēc valdība jau 1991. gada janvārī, baudot tautas atbalstu, varēja sākt t.s. “CENU BRĪVLAIŠANU”, t. i. “ŠOKA TERAPIJU”. Citiem vārdiem – vēl padomju laikā tika sākta “tirgus ekonomikas” ieviešana.
Atļaušos vēlreiz nocitēt Kembridžas universitātes ekonomista Hadžūna Čanga (Ha-Joon Chang) Latvijai veltītos vārdus no grāmatas “Sliktie Samarieši” (11. – 12. lpp): Latvija būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteliģentu industriālo politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, PIRMS BIJA PILNĪBĀ ATTĪSTĪJUŠĀS) sasniegtu starptautisko standartu līmeni (līdzīgi Somijai, Austrijai vai Zviedrijai). Par nelaimi tika izmntota neoliberāla stratēģija, kas centrējās ap RADIKĀLU FINANŠU REGULĒŠANAS ATCELŠANU. TAS NOVEDA VALSTI VIENĀ NO LIELĀKAJIEM MIERA LAIKA EKONOMIKAS SABRUKUMIEM CILVĒCES VĒSTURĒ.
Amerikānis Džīns Šarps (Gene Sharp) un viņa vadītais institūts ir izstrādājis “krāsaino revolūciju” tehnoloģiju. Latvijā “krāsainā revolūcija” realizējās kā barikādes. Līdzīgi notika pēc dažiem mēnešiem Krievijā puča laikā, kad ap t. s. Balto namu arī tika celtas barikādes. Vēlāk “krāsainās revolūcijas” realizējās daudzās citās valstīs. Jāatzīst, ka Latvija bija viena no pirmajām. Latvijas “eksperiments” palīdzēja pilnveidot un izstrādāt tālāk Džīna Šarpa tehnoloģiju.
Andrejs: telpa 