Banku nedienas. “Atņemšanas ekonomika”

“ES NERUNĀŠU PAR TĀDIEM MĒRĶIEM, KĀ, PIEMĒRAM, KA MUMS NO 53% NEREZIDENTU NOGULDĪJUMU BŪTU JĀNONĀK LĪDZ 25%. ES ESMU DZIRDĒJUSI ŠĀDAS IDEJAS, BET IR LIELISKI PIEMĒRI KĀ CITAS VALSTIS  –  LUKSEMBURGA, ŠVEICE  –  VEIKSMĪGI STRĀDĀ AR VĒL LIELĀKU NEREZIDENTU NOGULDĪJUMU ĪPATSVARU.”     DANA REIZNIECE – OZOLA    (LAT.GRANI.LV, 15.O4. 2016.)

 

Esmu patiesi laimīgs, ka man izdevās sameklēt šo ministres izteikumu. Tas nozīmē, ka man nav jāņem palīgā Aleksandrs Kiršteins un citi analītiķi, lai izskaidrotu, ka nerezidents ir tikpat cienījams banku klients kā visi pārējie. It sevišķi, ja uzskatām, ka Latvijai jābūt reģiona finansu centram.

Nu labi. To finanšu ministre teica gandrīz pirms diviem gadiem. Bet, lūk, ko viņa saka TV3 (man kaut kā laimējās ierakstīt diktofonā) šogad, pašā ABLV bankas likvidēšanas priekšvakarā: “ABLV problēmas radās ne jau likviditātes dēļ (banka ir vērtīga, tai ir ļoti vētīgi vērtspapīri  –  tai skaitā), bet reputācijas dēļ. Šādas situācijas NEVIENAI CITAI     Latvijas bankai nav. Mēs regulāri novērojam, kādas ir naudas plūsmas, kādas ir klientu struktūras izmaiņas. Šobrīd nekas neliecina, ka būtu kāds būtisks risks arī KĀDĀ NO  PĀRĒJĀM bankām.

Tiesa, ministre sākusi publiskajā telpā propogandēt kādu fantastisku ideju. Lūk, kā to komentē Māris Krautmanis: “Amerikāņi bez ceremonijām iznīcina Latvijas trešo lielāko banku, bet mūsu vadoņi klanās, bučo viņiem rokas un piesola tuvākajos gados paši parūpēties par asiņu nolaišanu komercbanku konkurētspējai. Finanšu ministre uzskata, ka āvalstu klientu apkalpošanas bizness banku sektorā DAŽU GADU LAIKĀ jāsamazina uz pusi. Diez vai savos šaha mačos viņa viņa piekristu, ka pretiniekam pirms spēles uz galdiņa ir divreiz vairāk torņu, zirgu un laidņu, bet pie banku konkurences cīņas viņa pat ar entuziasmu ķersies klāt Latvijas pozīcijas vājināšanai.” (Māris Krautmanis. “Latviešiem nebūs baņķieriem būt.”  –  nra.lv , 28.02.2018.).

Jāatzīst, ka es autora vietā nebūtu tik kategorisks.Dažu gadu laikā samazināt nerezidentu biznesu no 40% līdz 20%  –  tā ir pārsteidzoša, bet ne iracionāla ideja. Tāda tā kļūst, kad visām bankām tiek uzdots DAŽU MĒNEŠU laikā samazināt ārvalstu klientu īpatsvaru līdz 5% (PIECIEM PROCENTIEM  !  ).

Mani pārsteidza Pētera Putniņa izteikums š. g. 22. martā “Latvijas avīzei”: “Drošības policija pārbaudīs, vai sankciju pret Ziemeļkoreju pārkāpumi 2017. gadā tiešām notikuši. Nesteigsimies ar secinājumiem.” Tātad arī šajā punktā vēl tikai tiks meklēti PIERĀDĪJUMI.

Grūti gan iedomāties, ka Luksemburgas tiesa būtu atcēlusi regulatora lēmumu par ABLV bankas filiāles (meitas uzņēmuma) likvidāciju un atļāvusi to pārdot, ja tiešām 2017.gadā būtu notikuši ABLV bankas sankciju pret Ziemeļkoreju pārkāpumi.

Pierādījumi. Pierādījumi. Pierādījumi. Par to trūkumu daudz runā banku skandālam veltītais TV raidījums “Tieša runa”:

Guntis Bojārs: “Par faktiem! Par faktiem! Par faktiem!  Stāsts par ABLV banku. Atgādinām šo ASV oficiālas iestādes citātu: “ABLV banka līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļošanu (..)” Jēkabs Straume: “Uz doto brīdi no ASV puses nekādi pierādījumi nav piestādīti, un šeit faktiski ir tikai tukšas runas.”  Guntis Bojārs:  “Amerikāņi nodarbojas ar tukšu runu izplatīšanu?  (..)     Premjera kungs, ja mēs runājam par nomelnošanu…  Jūs iepriekš minējāt, ka finanšu ministre ir adekvāti teikusi, ka Guseļņikova izteikumi ir Latvijas nomelnošana. Vai šī amerikāņu publiski izplatītā informācija nav Latvijas nomelnošana? VAI AMERIKĀŅI NEBŪTU PELNĪJUŠI NOTU PAR TO ?”

Redzu, ka no šā ieraksta iznācis tāds kā citātu savirknējums. Te ir sava loģika, jo šis ieraksts nav lietpratēja viedoklis, bet parasta bezgala apjukuša un sarūgtināta interneta lietotāja piezīmes.

Nu, ja jau   –  tad jau!  Vēl daži citāti.

Aleksandrs Kiršteins: “Mums ir tendence pārtaisīt bankas, uzskatot, ka katrai bankai ir milzīgs slepenais dienests. Vai banka kļūst par CIP, SAB u.tml. aizvietotāju bez attiecīgiem resursiem?”

Vēlreiz Māris Krautmanis: “ABLV tika vainota naudas atmazgāšanā, bet ABLV instrumentu kastītē bija tikai veļas dēlītis un bļodiņa, kāmēr lielajās netīrās naudas mazgātavās dienu un nakti nerimst griezties veļas mašīnas, kas mazgā ieroču, azartspēļu un narkotiku naudu.

Vjačeslavs Dombrovskis: “Mīnus rūpniecība. Tad mīnus tranzīts. Tagad mīnus finanšu sektors. (..)    Sekas: katru dienu mūs paliek par 30 cilvēkiem mazāk jeb mīnus viens cilvēks stundā.”                (“Atņemšanas ekonomika”)

Advertisements
Publicēts iekš Bez kategorijas | Komentēt

“Nerunā pretī!” Stambulas konvencija

“TIEK PRIORITĒTS VIENS DZIMUMS, BET OTRS STIGMATIZĒTS. TĀ, ITIN KĀ VĪRIETIS BŪTU VARDARBĪBAS CĒLONIS UN IT KĀ ĢIMENE BŪTU VARDARBĪBAS PERĒKLIS (…) UN MAN IR TĀDA SAJŪTA, KA ŠEIT SIEVIETES VĀRDS TIEK NELIETĪGI VALKĀTS.”    AUSMA CIMDIŅA, LU PROFESORE.  (NRA.LV, 16.02.2018.)

 

Uzskatu, ka man ir dzīvē ir paveicies tajā ziņā, ka man bērnībā nekad nav nācies ciest no vardarbības vai nopietniem pāridarījumiem. Vienīgi vēl tagad ir sāpīgi atcerēties šo neatspēkojamo argumentu: “NERUNĀ PRĒTĪ!”  Ar to pa retam sastapos gan mājās, gan ciemos, gan skolā. Gribējās ātrāk izaugt lielam. Vai tad visa dzīves būtība nav runāšana pretī  –  SAVA VĀRDA pateikšana?

Es jau sen būtu uzrakstījis šo rakstiņu. Mulsināja viens apstāklis. Lielā mērā piekrītot   Konvencijas pretiniekiem, biju neizpratnē par viņu šad tad pausto attieksmi: “Genders  –  tas ir ārprāts.” Manuprāt, gendera psiholoģija (lai arī jauna) pati par sevi nav nekāds ļaunums un ne mazākā mērā necenšas pārveidot cilvēku. Man uz galda ir vairākas grāmatas par šo jautājumu. Vienai no tām  –  Gendera terapija ir gandrīz 1000 lappušu un izmantotās literatūras saraksts dažādās valodās, kas ietver daudzus simtus grāmatu. Par ko ir šī grāmata? Kā jebkura terapija, tā cenšas psihoterapeitiski palīdzēt cilvēkam sarežģītās situācijās, piemēram, sievietei klimaksa laikā.

Manuprāt, ne vienu vien psiholoģiju vai psihotehniku varam izmantot gan labos, gan ļaunos, gan apšaubāmos nolūkos. FAKTS, KA, PIEMĒRAM, IR KRIMINĀLĀ HIPNOZE,    NAV ARGUMENTS PRET HIPNOZI VISPĀR.

Jau 2011. gadā Anglijas Augstākā tiesa (un vēlāk arī Augstākās tiesas citās valstīs) nolēma, ka vīrieša vardarbība pret sievieti ģimenē ir arī jebkura kritizēšana, naudas nedošana, runāšana paceltā balsī, runāšana pretī utt.

Skaidrs, ka šādos  apstākļos neviena ģimene nevar normāli pastāvēt. Kā saka Baiba Rudevska, “ja ģimene tiek izārdīta, veidojas totalitāra, nozombēta sabiedrība bez vērtībām. Valsts tad sāk noteikt visu, līdz pēdējam sīkumam, tādējādi šajos cilvēkos vairs nav gribas nedz pretoties, nedz domāt pašiem savas domas. Kādreiz jau mums bija totalitāra valsts un nebrīva sabiedrība, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas tagad piedāvāts.”

Arhibīskaps Jānis Vanags ir pārsteigts, ka Konvencijas autori vardarbības cēloņus nebūt nesaskata tādos netikumos kā alkoholisms, narkomānija, prostitūcija, bet redz tos varas nevienlīdzīgā sadalījumā starp vīrieti un sievieti, tradīcijās, kultūrā, reliģijā.

Konvencijas Preambulā teikts, ka vēsturiski izveidojies varas sadalījums ir par cēloni tam, ka vīrieši diskriminē sievietes. Vai visi vīrieši?  Tā iznāk.  Konvencija it kā ievieš visu vīriešu vainas prezumpciju. Visi vīrieši it kā a priori ir varmākas, bet sievietes upuri.

Konvencijā teikts: “Konvecijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.” Kā uzsver tieslietu doktore Baiba Rudevska, Konvencijas ratificēšanas gadījumā tā iegūs juridiska likuma spēku. Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Lielbritānijas, starptautiskie likumi nav jāiestrādā nacionālajos likumos, bet tos var izmantot tiešā veidā, un tiem ir lielāks juridisks spēks kā nacionālajiem likumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas valstij pretēji Satversmei ar juridisku likumu būs jāmaina cilvēku domāšana. Raiņa teiktais jūs varat asām sāpēm viņa garu lauzt nobāl šī aukstasinīgi formulētā likuma priekšā, ko realizē valsts.

Pat daži Stambulas konvencijas pretinieki dedzīgi atzīst, ka Konvencija aizsargā sievieti. Bet saskaņā ar ekspertu atzinumiem normālai sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis kā, piemēram, bezbērnu prostitūtai. Izrādās, ka (Konvencijas izpratnē)  Latvijas sievietei ir, kur “augt”. Lai paugstinātu savu “statusu” viņai, piemēram, jākļūst par prostitūtu vai jāsāk lietot narkotiskas vielas.

Varētu jautāt, kāpēc tomēr daļā Latvijas sabiedrības Konvencijai ir tik noturīgs atbalsts. Kā atzīmē Gunārs Kūtris, dažas nevalstiskās organizācijas savās biznesa interesēs izplata nekorektu informāciju, dezinformē sabiedrību. Jāatceras, ka Latvijā regulāri ierasīsies 10 GERVIO kontrolieri, kas stāvēs pāri visiem likumiem un būs apveltīti ar prātam gandrīz neaptveramu varu. Tieši šajā kontekstā Gunārs Kūtris runā par dažādiem iespējamiem     Konvencijas zemtekstiem. Ar nevalstisko organizāciju (kas saņems vērā ņemamu finansējumu) starpniecību cilvēki varēs iesaistīties Konvencijas izpildes kontrolē, sadarbojoties ar GREVIO.  Skaidrs, ka katrs, kurš sadarbosies, būs iecelts saulītē. Diemžēl, daļa Latvijas iedzīvotāju šeit saskata savu lielo iespēju un šobrīd dzīvo tās priekšnojausmās. Tāpēc arī tāds atbalsts Konvencijai.

Publicēts iekš Bez kategorijas | Komentēt

13. janvāris

“JANVĀRA BARIKĀDES NEBIJA IZŠĶIROŠAS LATVIJAS NEATKARĪBAS ATGŪŠANĀ.”    L U PROFESORS, FILOSOFS IGORS ŠUVAJEVS

 

Man grūti aptvert, ka kopš 1991. gada barikādēm pagājuši jau 27 gadi.

Atvainojos, ka manas atmiņas būs subjektīvas.

Pastāv uzskats, ka spilgti pagātnes notikumi no laika distances šķiet vēl skaistāki vai dramatiskāki. Šoreiz tā nav. Vienīgi man vēl joprojām skan ausīs toreizējā valdības vadītāja vārdi: “CENU BRĪVLAIŠANA !..”

Man š. g. 13. janvāris sākās ar L U profesora filosofa Igora Šuvajeva intervijas noklausīšanos Latvijas Radio. Grūti iztēloties vēl labāku izejas punktu pārdomām par Latvijas pēdējo 27 gadu vēsturi.

Latvijas vēsturē ir daudz mītu. Igors Šuvajevs piemin, piemēram, t. s. “slavenās    Ziemassvētku kaujas”. Tām nenoliedzami ir sava vieta vēsturē. Bet, pirmkārt, to dalībnieki cīnījās par cariskās Krievijas interesēm. Otrkārt, nebija nekādu Ziemassvētku  –  pēc Latvijas kaledāra šie notikumi norisinājās janvārī. Treškārt, vairums latviešu srēlnieku kļuva par “sarkanajiem strēlniekiem”.

Lai arī tautas apziņā pamatoti ir svēta Dziesmotā revolūcija, un tā laika notikumi patiešām ir visievērojamākie visā Latvijas vēsturē, ir naivi domāt, ka Latvija (Lietuva, Igaunija) uzvarēja PSRS un izcīnīja brīvību. Visa pamatā bija Padomju Savienības sabrukums. Trīs Baltijas valstu galvenais nopelns ir tas, ka tās nepalaida garām iespēju īstajā brīdī atjaunot savu neatkarību.

Atceros, ka tajās dienās daudzi mani paziņas teica: “Man ir kauns, ka es tur neesmu.” Vai tas nozīmē, ka cilvēki uz Rīgu devās spontāni, tikai savas gribas vadīti (lai arī LTF vadībā)? Daudzos gadījumos tā arī bija. Tomēr pārsteidz, ka it kā uz burvju mājienu Daugavas malā sapulcējās pusmiljons iedzīvotāju. Tādu pašu izbrīnu raisa milzīgais lauksaimniecības tehnikas daudzums Rīgas ielās.

Latvija vēl arvien bija LPSR. Lai gan starp Tautas Fronti no vienas puses un Augstāko Padomi, bet it sevišķi ministru kabinetu, pastavēja asas domstarpības, par tām neko nezināja pat vairums Tautas Frontes biedru. Tautā valdīja uzskats, ka Tautas Fronte un valdība ir vienotas.

Tieši tāpēc valdība jau 1991. gada janvārī, baudot tautas atbalstu, varēja sākt t.s. “CENU BRĪVLAIŠANU”, t. i. “ŠOKA TERAPIJU”. Citiem vārdiem  –  vēl padomju laikā tika sākta “tirgus ekonomikas” ieviešana.

Atļaušos vēlreiz nocitēt Kembridžas universitātes ekonomista Hadžūna Čanga (Ha-Joon   Chang) Latvijai veltītos vārdus  no grāmatas “Sliktie Samarieši” (11. – 12. lpp): Latvija būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteliģentu industriālo politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, PIRMS BIJA PILNĪBĀ ATTĪSTĪJUŠĀS) sasniegtu starptautisko standartu līmeni (līdzīgi Somijai, Austrijai vai Zviedrijai). Par nelaimi tika izmntota neoliberāla stratēģija, kas centrējās ap  RADIKĀLU FINANŠU REGULĒŠANAS ATCELŠANU.  TAS NOVEDA VALSTI VIENĀ NO LIELĀKAJIEM MIERA LAIKA EKONOMIKAS SABRUKUMIEM CILVĒCES VĒSTURĒ. 

Amerikānis Džīns Šarps (Gene Sharp) un viņa vadītais institūts ir izstrādājis “krāsaino revolūciju” tehnoloģiju. Latvijā “krāsainā revolūcija” realizējās kā barikādes. Līdzīgi notika pēc dažiem mēnešiem Krievijā puča laikā, kad ap t. s. Balto namu arī tika celtas barikādes. Vēlāk  “krāsainās revolūcijas” realizējās daudzās citās valstīs. Jāatzīst, ka Latvija bija viena no pirmajām. Latvijas “eksperiments” palīdzēja pilnveidot un izstrādāt tālāk Džīna Šarpa tehnoloģiju.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Publicēts iekš Pārdomas | Birkas , | Komentēt

07.01.2018. Mavrikam Vulfsonam – 100

“MĪĻIE DRAUGI, AK, CIK BEZCERĪGI IKDIENIŠĶI ESAT JŪS PAŠI UN TĀ SABIEDRĪBA, KO JŪS PĀRSTĀVAT. DZĪVS UN SPILGTS JŪSOS IR VIENĪGI TAS, KA ESAT DZĪVOJUŠI VIENĀ LAIKĀ AR MANI UN MANI PAZINUŠI.”  BORISS PASTERNAKS

“MAVRIKS VULFSONS BIJA VISAUGSTĀK CIENĪTAIS UN GODĀTAIS TREŠĀS ATMODAS LĪDERIS, CILVĒKS, KURU BURTISKI NĒSĀJA UZ ROKĀM (…)  TAČU JA JAU PATIESĪBA, TAD PATIESĪBA  –  MAVRIKS BIJA ARĪ PIRMAIS NO TREŠĀS ATMODAS LĪDERIEM, KAS TIKA ATJAUNOTAJĀ LATVIJĀ NOZĀKĀTS UN IZSTUMTS NO POLITISKĀS DZĪVES.”                       EMMA BRAMNIKA – VULFSONE

 

Vēl pirms apmēram pāris mēnešiem, latviski ierakstot kādā no interneta meklētājiem “Mavriks Vulfsons”, starp ļoti nedaudzajiem meklējumu rezultātiem jau paši pirmie sastāvēja galvenokārt no zākājošiem lamu vārdiem. Dominējošais vārds bija “slepkava”. Man jāatvainojas interneta meklētājiem, ka pat šos ļoti mazskaitlīgos meklējumu rezultātus līdz galam neizstudēju (ja nu pēkšņi “starp rindām” atrastos kas ļoti vētīgs?) – man pietrūka spēka, biju pārāk satriekts.

Protams, pārlūki un search engines var parādīt tikai to, kas tiem pieejams. (Jāpiebilst, ka krievu valodā meklējumu rezultāti bija gandrīz normas robežās, ja neskaita videoklipu iztrūkumu.)

Šodien situācija ir radikāli mainījusies (ne attiecībā uz videoklipiem). Varam, piemēram, izlasīt Anatolija Gorbunova parakstīto lēmumu par Mavrika Vulfsona atbrīvošanu no Ārlietu komisijas vadītāja pienākumiem 1994. gada 14. janvārī. (Vai dāvana Vulfsonam dzimšanas dienā?)

Kāpēc tā izrēķinājās ar Vulfsonu? Atļaušos mazliet subjektīvu atkāpi. Iepriekšējā ierakstā E. Fromma “iekšējo produktivitāti” vienkāršoti definēju kā cilvēka spēju saglabāt savu personību, savu patību jebkuros apstākļos. Jāpiebilst: Fromms uzsver, ka līdz šim cilvēces vēturē nav bijusi sabiedrība ar “produktīvu orientāciju”. Tāpēc šāds cilvēks jebkurā sabiedrībā nereti jūtas kā izstumtais.

Vēsturiskā atskatā Vulfsona gadījums nebūt nav unikāls. Vēl tagad izjūtu gandrīz fiziskas sāpes, kad atceros kādu skolas gados lasītu rakstu par dāņu filozofu Sērenu Kirkegoru. Filozofam bija bīstami iziet uz ielas. Pat bērni, sekodami pieaugušo piemēram, centās viņu nomētāt ar akmeņiem.

Cits piemērs. 1958. gadā Borisam Pasternakam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Šajā situācijā nebūt nebija vienota viedokļa PSRS valdošajā virsotnē  –  tur, kā mēdz teikt, bija gan “baloži”, gan “vanagi”. Bet pat “vanagi” nevēlējās sabojāt daudz maz normālās attiecības ar Rietumu inteliģenci, kas tik tikko bija sākušas veidoties.Rakstnieku savienībai atļāva brīvu balsojumu tikai tāpēc, ka neviens neticēja, ka Pasternaks, kurš bija viens no šīs organizācijas dibinātājiem, kam biedra karti bija izsniedzis pats Gorkijs, varētu tikt izslēgts. Bet izslēdza! Par ko? Par PERSONĪBU!  Jo citādi  –  nebija par ko. Pat Hruščovs, kurš pēc izdzīšanas pensijā izlasīja “Doktoru Živago”, atzina: “Mani piekrāpa. Šeit nav nekā pretpadomju…”

Atgriežoties pie Mavrika Vulfsona, pirmām kārtām gribētos kliedēt mītu, ka ir divi Vulfsoni  –  viens pirms un otrs pēc Radošo savienību plēnuma 1988. gada jūnijā. Visiem, kas gadiem ilgi bija vērojuši un klausījušies Vulfsonu televīzijā (un daudzi “Globusu” skatījās tikai Vufsona dēļ) bija skaidrs, ka šis cilvēks absolūti neiekļaujas pastāvošajā sociālajā sistēmā. Cits jautājums, ka, runājot pasaulslavenā filozofa un rakstnieka Aleksandra Zinovjeva vārdiem, Vulfsons vajadzības gadījumā prata tērpties arī marksistiskās drānās.

Tas būtu vislielākais pārspīlējums, ja es teiktu, ka biju personiski pazīstams ar Vulfsonu. Bet gadījās tā, ka es neilgu laiku dzīvoju tajā pašā rajonā, kur Vulfsons, gandrīz vai viņam kaimiņos. Vēlāk tur apmetos vienmēr, kad vajadzēja būt Rīgā, pavadīju tur arī gandrīz visus savus atvaļinājumus. Bet Rīga  –  lai arī tās klusais centrs  –  nav lauki. Kaimiņu būšana pati par sevi reti rada pazīšanos. Mani ar Vufsonu saveda kopā kiosks, kurā mēs abi pirkām avīzes. Toreiz nelielā kioskā redzēt preses izdevumus angļu valodā no visas pasaules bija notikums. Reizēm pārdevēja man tos atteicās pārdot  –  tos pasūtījis Vulfsons. Citreiz pati piedāvāja  –  Vulfsons pārāk ilgi nenākot tiem pakaļ.

Reiz Vulfsons un es gandrīz vienlaicīgi pienācām pie šī kioska. Tā sākās mūsu “pazīšanās”. Man radās iemesls viņu pasveicināt uz ielas. Atsevišķos gadījumos viņš pats pienāca man klāt. Vasarās uz vientuļa soliņa bieži vēroju vakarblāzmu. Vulfsons tur mēdza doties vakara pastaigā ar savu sunīti. Gadījās, ka arī viņš apsēdās uz šī soliņa. Pārsvarā mēs klusējām. Reizēm viņš sāka kaut ko stāstīt, brīžiem pat aizrāvās, un laiks aizskrēja nemanot. Es viņa teikto nepierakstīju, bet nekad to neaizmirsīšu.

Publicēts iekš Bez kategorijas | Komentēt

Ē. Fromms: dzīvesmāksla un veselība

THERE IS AN IMPORTANT DIFFERENCE BETWEEN INDIVIDUAL AND SOCIAL MENTAL ILLNESS WHICH SUGGESTS A DIFFERENTIATION BETWEEN TWO CONCEPTS:  THAT OF DEFECT, AND THAT OF NEUROSIS … (ERICH FROMM  “THE SANE SOCIETY”)

 

Ērihs Fromms ir saņēmis daudz kritikas par to, ka viņš nekur nav skaidri, izsmeļoši un viennozīmīgi definējis, kas ir iekšējā produktivitāte (inner productiveness), produktīvs raksturs utt. Pieļauju, ka Fromms to darīja apzināti.

Kāds smalks Fromma interprets īsumā šādi komentē šo jēdzienu: “Tas ir Fromma termins. Tas nav saistīts ar ražošanu. Tas nozīmē tikai to, spēj vai nespēj cilvēks saglabāt sevi kā personību, saglabāt savu patību.

Pēc manas sujektīvās izpratnes un it sevišķi šī ieraksta kontekstā es to saistītu ar dzīvesmākslu.

Interesanti atzīmēt, ka latviski izdotajā rakstu krājumā “Bēgšana no brīvības?” grāmata “Cilvēks pats sev” (Man for Himself) raksturota kā DZĪVESMĀKSLAS izstrāde. Grāmatā “Cilvēks pats sev” Fromms pirmo reizi lieto jēdzienu “produktivitāte”. Agrāk tā vietā tika lietots jēdziens “spontanitāte”.

Nereti šai dzīvesmākslai ceļā stājas slimība. Par to Fromms raksta grāmatā “Cilvēks pats sev”. Fragmentus no šīs grāmatas pārstāstu tuvu tekstam, jo precīzs laviskojums šā ieraksta formātā grūti realizējams; autors pastāvīgi pievēršas blakus tēmām, savām pulikācijām zinātniskos žurnālos utt.

Droši vien nav cita fenomena, kas tik skaidri demonstrētu cilvēka neveiksmju  rezultātus ceļā uz produktīvu un mērķtiecīgu dzīvi kā neiroze. Katras neirozes pamatā ir cilvēka iedzimto spēju KONFLIKTS ar tiem spēkiem, kas traucē to attīstībai.

Tomēr minētais KONFLIKTS ne vienmēr noved pie neirozes. Ja tā būtu, tad mums gandrīz visus cilvēkus nāktos uzskatīt par neirotiķiem. Kas tādā gadījumā ir tie īpašie apstākļi, kas noved pie neirozes attīstības? Piemēram, ir bērni, kam brīvības un oriģinalitātes izjūta ir daudz spēcīgāk attīstīta kā vidusmēra cilvēkam. Bērns cīnās par brīvību kļūt par to, kas viņš potenciāli jau ir. Un parasti zaudē šajā cīņā, jo nespēj pārvarēt vecāku, sociālo un anonīmo autoritāti, kas stājas viņam pretī. Šis tad arī ir viens no ceļiem uz neirozi.

Tomēr tā vietā, lai uzskaitītu dažādus neirozes cēloņus, uzstādīsim jautājumu savādāk. Kas tie ir par apstākļiem, kas neļauj cilvēkam salimt ar neirozi, lai gan tam ir visi priekšnoteikumi, un personības izaugsme ir apstājusies ļoti zemā līmenī? Lieta tāda, ka viņš atbilst kādam noteiktam standartam, kurā iekļaujas liela iedzīvotāju daļa. Šeit jārunā par sociāli determinētu defektu, kas arī pasargā cilvēku no neirozes, jo tas viņam ir kopējs ar lielu daļu iedzīvotāju. Lai arī nav ideālu, augstāku pārdzīvojumu, patiesas laimes izjūtas, indivīds nekad nejūtas kā izstumtais. Patiesībā defekts var iekļūt tikumu rangā, un indivīds jūtas it kā pacelts uz pjedestāla, viņš izjūt pastiprinātu veiksmes sajūtu.

Šodien mēs varam sastapt cilvēku,  kurš izturas un jūtas kā automāts. Mēs atklājam, ka viņš nekad neko neuzskata par patiesi savu. Arī pats sevi viņš izjūt kā tādu, kādam pēc vipārpieņemtā uzskata  viņam jābūt. Par tādu cilvēku var teikt sekojošo. Pirmkārt, viņš cieš no defekta. Otrkārt, šis defekts parasti nav izārstējams. Treškārt, tas var pasargāt no neirozes. Turpretī neiroze vienmēr nebūt nav personības gals. Dažreiz to izdodas izārstēt. Nereti radošas personības ir produktīvas par spīti neirozei.

Interesentiem varu ieteikt uzspiest uz saiti “aprīlis (2010.)” šā ieraksta labajā pusē un izlasīt manu rakstu “Bailes”, kurā atreferēta akadēmiķa Andra Buiķa saruna ar pazīstamo bērnu ārstu Pēteri Kļavu. Izrādās tikai 3% cilvēku ir dziļāka interese par savu iekšējo pasauli. Vēl apmēram 15% ir noturīga interese par naudu. Pārējiem nav nekādu SAVU interešu, vispār nav nekā patiesi SAVA.

Nesteigsimies ar secinājumiem. Kādā no nākamajiem ierakstiem es turpināšu šo tēmu. Nāks laiks  –  nāks padoms.

Publicēts iekš dzīvesmāksla | Birkas , , , , , | Komentēt

Šveices bankas pirms 2017.g. (turpinājums)

“GRĀMATA  –  TĀ IR LIELA KAPSĒTA, KUR UZ DAUDZĀM PIEMIŅAS PLĀKSNĒM VAIRS NAV SALASĀMI PUSIZDZISUŠIE UZRAKSTI.”     MARSELS PRUSTS

 

Līdz šim es centos saviem vārdiem stāstīt par Šveici, tās bankām. Par Hoita Bārbera grāmatu. Ņemot vērā, ka šī grāmata ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu un visticamāk tā nekad netiks izdota no jauna, varbūt nebūs lieki uz brīdi dot vārdu pašam autoram.

Piedāvāju 6 īsus fragmenus no šīs grāmatas. Fragmentu izvēles pamatā nav kāds noteikts princips. Mans nolūks bija vēlreiz “pabūt” Šveicē, labāk iepazīt tās banku neseno vēsturi. Gribējās dziļāk izjust autora valdzinošo, bet dažkārt drūmo, mazliet  agresīvo stilu. Gribu uzsvērt, ka nevaru piekrist autora drūmajiem secinājumiem, jo raugos uz pasauli daudz optimistiskāk. Zem katra fragmenta uzrādīta attiecīgā lappuse pēc izdevuma: Hoits Bārbers. “Šveices banku noslēpumi”, Zvaigzne ABC, 2012.

  1. “Vai pastāv vēl cita vieta uz šīs planētas, kur realitāte ir tik tuva fantāzijai un, iespējams, pat absolūtai pilnībai? Šveice ir aizraujoša brīnumzeme, kuras debesis izvelvē majestātiskie Alpi…   Jā, un tur ir visa tā nauda! Un bankas! Kā tur var būt tik daudz banku? Un vai tiesa, ka šīs pasakainās zemes bankas šobrīd glabā un pārvalda gandrīz četrdesmit procentus pasaules privātā kapitāla?”  (11. – 12.lpp.)
  2. “Šveice nav vienīgā valsts, kas sargā noslēpumus. Bet mums, mirstīgajiem, tur piedāvā SLEPENĪBAS LIKUMU, un tā arī nav slikta vieta, kurā sākt veidot finansiālo nākotni, personisko laimi un sargāt no pārmaiņu vējiem PERSONISKO SUVERENITĀTI.”    (34. lpp.)
  3. “Esam noskaidrojuši, ka pasaulē ir vieta, kur realitāte saplūst ar fantāziju. No Šveices bankas konta jūs varētu tirgot dārgmetālu akcijas vai, būdams bankas klients, pasūtītu drošo depozīta seifu un savas vērtības ievietotu tur. Dažas Šveices bankas specializējušās dārgmetālu stieņu un monētu tirdzniecībā.” (112. lpp.)
  4. “Pat pēc vispiesardzīgākajām prognozēm zelta un sudraba vērtība varētu celties 10 –  20 reizes. Rītdienu veido šodienas apstākļi, piemēram, šobrīd šīs investīcijas ir novērtētas pārāk zemu, īpaši sudrabs.”    (137. lpp.)
  5. “Dārgmetāli un valūta ir vērtējami pozitīvi arī tādēļ, ka tie var piederēt ANONĪMI, tāpat kā likumīgais Šveices konts. SLEPENĪBA ir tā, kas garantē jūsu PERSONISKO SUVERENITĀTI.  Tādēļ valdība grib atteikties no papīra naudas; investīciju metāla īpašums varētu būt nākamais [ASV, piemēram, privātās īpašumtiesības uz zeltu jau bija aizliegtas no 1934. gada līdz 1974. gadam].  Zelts un sudrabs ir reālas vērtības. Reāla vērtība nozīmē to, ka jums ir reāls spēks un spējas nosargāt savu individuālo neatkarību, kas nodrošina jūsu personisko brīvību.”    (140. lpp.)
  6. “Fakts, ka lasāt šo grāmatu, ir zīme, ka esat sevi motivējis meklēt risinājumu, varbūt ne gluži tik grandiozu kā pasaules glābšanu. Vispirms būtu jāglābj pašam sevi. Pasaules glābšanu var īstenot pa vienam  –  sākot ar sevi. Labdarība sākas mājās. Nerūpējoties vispirms par sevi un savējiem, jums būs mazas iespējas palīdzēt citiem. Ja beigās pietiks enerģijas, būs īstais brīdis sasprindzināt spēkus un īstenot arī labdarību. Risinājums slēpjas jūsu personā, un jūsu paša labie darbi, sperot dažus vienkāršus un saprātīgus soļus, pakāpeniski stiprinātu to pamatu, kas izturēs kā labos, tā sliktos laikus.”     (135. – 136. lpp.)
Publicēts iekš Bez kategorijas | Komentēt

Šveices finanšu oāze – zudusī paradīze? (1.)

“BAGĀTĪBA NAV LIELI IEGUVUMI, BET MAZAS VĒLMES”     EPIKŪRS

 

Man uz galda Hoita Bārbera grāmata “Šveices banku noslēpumi”  –  oriģināls un 2010. gada Zvaigznes ABC izdevums.

Runa ir par sava veida Atlantīdu, kas šogad varētu svinēt veselas divas jubilejas. Pirms desmit gadiem Hoits Bārbers to sarakstīja. 2017. gada 1. janvārī lielo valstu spiediena rezultātā Šveice atcēla savu Banku slepenības likumu (Bank Secrecy Act). Līdz ar to izzuda Šveices banku noslēpumi.

Hoita Bārbera grāmata it kā zaudēja jēgu. Bet vai patiesībā tā ir? Hoita Bārbera grāmatas patoss nav bankas kā tādas, bet cilvēka personības suverenitāte. Un šī kategorija nevar zaudēt savu jēgu nekādos apstākļos.

Jāatzīst, ka es personiski Bārbera grāmatu no paša sākuma uztvēru kā “mākslu mākslai”. Citiem vārdiem  –  mana interese par to vienmēr ir bijusi tikai filozofiska, jo man pat sapņos nav rādījusies naudas summa, kas nepieciešama konta atvēršanai Šveicē.

No otras puses, salīdzinoši nesen vietnē MSN.com izlasīju lietišķu padomu cilvēkiem, kas gatavojas doties pensijā  –  iekrāt vismaz divus miljonus ASV dolāru. Un runa nebija par bagātniekiem, drīzāk otrādi. Jā, PASAULĒ miljons dolāru šodien vairs ne tuvu nav tas lielums, ko pazīstam, teiksim, no Draizera romāniem vai biznesmeņu memuāriem, kas sarakstīti vēl samērā nesenajos Kenedija laikos.

Kāpēc top šis ieraksts? Varbūt tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs vēl arvien atceramies Atlantīdu.

Laika kļūst arvien mazāk  –  pat iemīļoto grāmatu pārlasīšanai. Es ceru, ka šīs īsās piezīmes kādreiz ļaus man vajadzīgajā brīdī atsaukt atmiņā Hoita Bārbera grāmatu “Šveices banku noslēpumi”, no kuras staro cieņa pret cilvēku, cīņa par viņa personisko suverenitāti.

Banku slepenības likums (Bank Secrecy Act) Šveicē bija spēkā no 1934. gada līdz 2017. gadam.

Varam jautāt: slepenība, konfidencialitāte  –  vai tas vispār ir labi vai slikti?

Nezinu. Mana nelaiķe māte bija ārste un uzskatīja, ka pat visideālākais ārsts vienmēr nespēj izpildīt t.s. “pirmo bausli”, kas skan: pirmām kārtām nekaitēt. Lai to konsekventi izpildītu, ārstam cita starpā vajadzētu palikt pasīvam visās riskantajās situācijās, kad aktīvi jāglābj cilvēka veselība un dzīvība. Māte par “pirmo bausli” vienmēr uzskatīja    ĀRSTA NOSLĒPUMU, ko var un vajag saglabāt jebkurā situācijā. (Ir daži izņēmuma gadījumi, kas attiecas uz infekcijas slimībām, dažām psihiskām kaitēm u.tml.)    Runa nebūt nav, teiksim, tikai par seksa sfēru u.tml. Jebkura pacienta problēma ir sensitīva  un nav izpaužama pat citiem mediķiem, ja vien viņi nav tieši iesaistīti pacienta ārstēšanas procesā. Protams, nav izslēgts, ka ārsts izglābj topošu (vai esošu) kriminālnoziedznieku. Nu, un tad ?

Manuprāt, Šveices bankas izcili godprātīgi,  akurāti,  gandrīz ideāli  glabāja                 SAVU NOSLĒPUMU. Tieši tāpat kā to dara labs ārsts, advokāts vai žurnālists, kas neizpauž savas informācijas avotu.

Kā parādīja nesenie Las Vegasas notikumi, ieroču tirdzniecība zeļ bez striktas kontroles. Mūsdienu pasaulē varam atrast desmitiem un desmitiem visdažādāko jomu ar acīs krītošām nepilnībām, vienalga, vai tas būtu narkobizness, cilvēku kontrabanda, vai bērnu tirdzniecība…

Tomēr izrādījās, ka galvenais “plankums uz Saules” ir kādas mazas suverēnas valsts likums.

(turpinājums sekos)

Publicēts iekš Bez kategorijas | Komentēt