Pēc 13. novembra asiņainajiem Parīzes notikumiem man likās, ka lēnām sāk zust pamats zem kājām, ka drīz Eiropā vairs nebūs iespējams atrast vietu, kur nebūtu jāzaudē cilvēka cieņa,baidoties par sevi un saviem mīļajiem… Bet galvenais – pārdzīvoju par parīziešiem un Parīzi.
Tad notika kaut kas, ko O. Henrijs varbūt nosauktu par pure adventure. Es savā e pastā atradu pie mums plaši pazīstamās autores Barbaras Bergeres (“Spēkavots dvēselei” u.c. grāmatas) kārtējo Newsletter (NO. 77) “Ak, manas sirds Parīze…”, kas stāsta par septiņpadsmitgadīgās Barbaras piedzīvojumiem 1962. gada Parīzē.
Zinu, ka daudzi autori atceras, ka nekad un nekur uz mūsu planētas nav bijis tik viegli elpot, kā tā laika Parīzē. Gaiss šķitis reibinošs, noslēpumainas enerģijas pilns…
Nebūs lieki atcerēties, ka šajā laikā Francijā valdīja t.s. Slavenā trīsdesmitgade (Les Trente Glorieuses ). Tik fantastisku ekonomisku uzplaukumu Francija līdz tam nebija piedzīvojusi.
Vēl tālu līdz 1968. gada studentu nemieriem. Un kas gan ir studentu nemieri (tie galu galā nesa ļoti pozitīvas izmaiņas ne tikai studentiem, bet visai Francijai) salīdzinājumā ar teroristiem…
Tagad gan vārds Barbarai Bergerei:
“Bija vasara, un man bija septiņpadsmit gadi, un mani mati bija sakārtoti augstā frizūrā pēc visām toreizējās, 1962. gada, modes prasībām. Es biju Parīzē, klejoju, kur acis rādīja. Jā, es biju šeit, Parīzē! Parīzē! Braukšana uz Parīzi man nozīmēja brīvības iegūšanu, bēgšanu no smacējošā kultūras tuksneša ASV nomalē, kur es uzaugu. Ak, es laimīgā, mani naivie vecāki, neko nenojaušot, bija atsūtījuši mani uz Parīzi kopā ar dažām snobiskām augstākās sabiedrības meitenēm, lai izšķirtu mani ar mīļoto vīrieti, kurš viņiem nepatika. Ha, ha, ha! Ja vien viņi būtu nojautuši, ka atraisa man spārnus!.. Tas notika tajā pašā mirklī, kad manas kājas pieskārās Parīzes zemei. Es jutos, kā pārnākusi mājās… šeit, Parīzē, vietā, kur agrāk nekad nebiju bjusi. Bet es to izjutu, kā atgriešanos mājās – šeit mākslinieku un rakstnieku pilsētā, vietā, kur dzimušas visdiženākās idejas. Ak, brīnišķīgie parīzieši! Jā, es pēkšņi atrados šeit – brīva un dzīva, klejojot pa ielām, pa kurām kādreiz bija gājuši tik diženi cilvēki. Jau ieelpojot šo gaisu un dzirdot pārsteidzoši skaistās valodas melodiju, es noreibu no prieka un sajūsmas. Un šeit bija tik daudz visa kā – Sorbona, Latīņu kvartāls, Sen-Žermēna bulvāris. Satiku kādu romantisku francūzi, kurš man visu izrādīja. Arī Labo Krastu… Es jutos kā septītajās debesīs. Un kur nu vēl Parīzes nakts dzīve… Ak, Parīze! Sirds Parīze… Ak, Gaismas Pilsēta!.. Es mīlu tevi…”
Andrejs: telpa 