Antonio Menegeti jeb TEV BŪS KLAUSĪT TĒVS-MĀMIŅU.

UN CILVĒKA IENAIDNIEKI IR VIŅA MĀJINIEKI (Mateja ev. 10:36)

Antonio Menegeti (1936.g. 9.marts  –  2013.g. 20.maijs), “ontopsiholoģijas tēvs”, teoloģijas, filosofijas, socioloģijas doktors, mūziķis, mākslinieks, vairāk kā 50 grāmatu autors, ir viena no tām radošajām personībām, kuru dzīves parabola pēdējos 20 gadus ir bijusi manas uzmanības fokusā.

Par viņa nāvi skaidru ziņu nav. Arī  agrāk mēdiji par viņu rakstīja skopi. Jo vairāk sava mūža otrajā pusē viņš tiecās pēc atzinības, slavas, jo vairāk saruka informācija par viņu. Agrāk Vikipēdijā par Menegeti varēja lasīt dažādās valodās. Tagad  –  vienīgi krievu, kā arī ukraiņu, portugāļu un ķīniešu valodās. Izskatās, ka tā nav sazvērestība pret ģēniju. Drīzāk vaina meklējama citur  –  paša Antonio Menegeti personībā.

Patiesībā jārunā nevis par Menegeti vainu, bet nelaimi. Ir kāda atkarība, kas jau no bērnības kropļo daudzu cilvēku dzīves, bet it īpaši  –  pašu talantīgāko, jūtīgāko, paklausīgāko bērnu dzīves. Pat tajā gadījumā, ja šie bērni izceļas ar īpaši spilgti izteiktu pašpietiekamību, neatkarību, veselīgu un spēcīgu personības kodolu, ko pats Menegeti dēvē par IN-SE…   Runa ir par atkarību no mātes (tā pieņemts teikt), kaut gan daudz pareizāk būtu runāt par mātes atkarību no bērna. Šī atkarība ir tabu tēma, kuras pieminēšana bieži vien tiek pielīdzināta svētuma zaimošanai. Protams, izcilākie psihologi to neapiet. Manuprāt, pašam Menegeti kā psihologam tā ir pamattēma un ne tikai. Mēdz teikt, ka cilvēks pie psiholoģijas nenonāk aiz labas dzīves. Tad, lūk… Menegeti motivēja atkarība no mātes. Tikai tādēļ viņš, būdams jau ceturtajā gadu desmitā, pašmācības ceļā apguva psiholoģiju un sāka drīvēt ontopsiholoģijas celtni.

Minēto atkarību ir analizējuši tādi dižgari kā K. G. Jungs (“varonis ir tas, kurš spēj atbrīvoties no savas mātes”) un E. Fromms. Zīmīgs ir slavenā neirofiziologa, stresa pirmatklājēja un paša termina “stress” autora H. Seljes viedoklis. Selje uzskata, ka viņš nemūžam nebūtu savā dzīvē sasniedzis kaut ko vērā ņemamu, ja būtu pakļauts viņa mātes kaislīgajai mīlestībai pret savu dēlu. Par laimi viņam bija franču guvernante, kas neitralizēja mātes postošo ietekmi. No mūsu laikabiedriem varētu minēt, piemēram, visā Eiropā pazīstamo psihoterapeitu M. Ļitvaku vai “netradicionālo” psihologu V. Žikarencevu (Latvijā tik slavenā V. Siņeļņikova skolotāju).

Jāatzīmē, ka šī atkarība var rasties arī tad, ja cilvēks savu māti nekad nav pazinis. Māti var aizstāt, piemēram, pusparalizēts vectētiņš, “vēlīga” kaimiņiene, vai (tādās zemēs kā Itālija) arī katoļu mācītājs. Galu galā  –  pats sociums. Arī valoda jau satur tādus stereotipus kā “mātes valoda”, “dzimtene-māte”, “māte zeme”, “no zemes tu esi nācis, par zemi tev atkal jāpaliek”. Arī bārenim un “atradenim” būs klausīt tēvs-māmiņu.

Atkarība no…   Varētu domāt, ka mazais cilvēciņš pats pārlieku pieķeras mātei. Parasti jautājums tieši tā arī tiek nostādīts. Tomēr tas ir pašā saknē aplams viedoklis. (Tad jau arī narkomānes jaundzimušā abstinences sindromu varētu izskaidrot ar viņa “pieķersanos” heroīnam vai citai narkotiskai vielai). Arī, augot lielākam, bērnam pašam nav iespējams pārvarēt atkarību no mātes, jo viņš nav Minhauzens, kas spētu sevi aiz matiem izcelt no purva, kurā viņam laimējies piedzimt.

Kāpēc atkarība no mātes iedarbojas tik postoši?  Protams, ir daudz iemeslu un arī daudz šīs atkarības variantu. Lūk, divos vārdos viens no tiem.

Mazajā cilvēkā rodas it kā divi “smaguma centri”. Viņš, figurāli izsakoties, ir spiests vienlaicīgi paklausīt diviem ģenerāļiem:  1) sev pašam (jo pašam vien jau būs par visu jāatbild) un  2) visur neredzami klātesošajai mātei. It sevišķi ļauni ir tad, ja runa ir par “labu” māti. “Pret sliktu māti var mēģināt ieņemt kritisku nostāju” (E. Fromms), bet kā lai dara pāri labai māmiņai, kas “vēlas tikai to, lai viņas bērns būtu laimīgs pie nosacījuma, ka viņš vienmēr paliks nelaimīgs” (M. Ļitvaks) ?   Zemapziņā šie divi smaguma centri nežēlīgi cīnās savā starpā, un šī cīņa patērē lauvas tiesu no dzīvības procesu norisei nepieciešamās enerģijas. Šī iekšējā cīņa var manifestēties kā psihosomātiska saslimšana, pašagresija, pilnīga vai daļēja rīcības paralīze, kriminālnoziegums. Cilvēks var viegli nokļūt cietumā, jo viņa labā roka nezin, ko dara kreisā.

Kāpēc sievietei nepieciešams bērnu mīlēt (kontrolēt, turēt pavadā, komandēt) “par daudz”?  Jāsaka, ka sievietes, kurām ir ļoti interesants darbs, hobijs, kāda ideja (kas saista prātu un sirdi), kuras kaislīgi mīl savu vīru, vai aizraujas ar mīļākajiem, spēj sniegt bērnam tik ļoti nepieciešamo mātes mīlestību adekvātā veidā. MĪLESTĪBA VIENMĒR  IR PĀRPILNĪBAS FENOMENS.

Pavisam cita situācija veidojas tad, ja PĀRPILNĪBAS vietā ir DEFICĪTS. Tad sieviete pie bērna turas kā slīcējs pie salmiņa, lai KOMPENSĒTU minēto deficītu. Tas var izpausties neīstas vētrainas mīlestības, valdonības, “vampīriskas aneksijas” (A.Menegeti),  “kolonizēšanas” (A. Menegeti) u.c. veidos.

Starp citu, E. Fromms šai sakarā izmanto interesantu salīdzinājumu. Vīrietis ar pilnvērtīgu potenci, “neko nezaudējot”, it kā starp citu spēj izjust baudu, prieku, mīlestību un sniegt to savai partnerei. Turpretī vīrietis, kuram šajā ziņā ir specifisks DEFICĪTS (daļēja vai pilnīga impotence), var izmisīgi vai histēriski “mīlēt” savu partneri līdz nāvei, bet patiesībā nomocīt “līdz nāvei” un tikai.

(turpinājums sekos)

Šis ieraksts tika publicēts Bez kategorijas ar birkām . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s